Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Noteikti pasaki par savām ausīm, - es atgādināju.

- Par ko?

- Par savām ausīm, - es atkārtoju jau skaļāk un parādīju ar pirkstu. Džinkstēšana Emmai ausīs nebija pārgājusi kopš mūsu ierašanās krātuvē. 11 kā meitenei bija jāuztur plaukstās degošā liesma, lai rādītu mums bēgšanas ceļu, viņa nevarēja piesegt ausis no briesmīgā trokšņa, kas, kā es bažījos, varēja izrādīties burtiski apdullinošs. - Tikai nepiemini pirkstu!

- Ko nepieminēt?

- Pirkstu! - es pacēlu gaisā pats savu īkšķi. - Viņa to uztver ļoti jūtīgi. Es nemaz negribēju jokot...

- Kāpēc?

Es paraustīju plecus. - Nav ne jausmas.

Emma iegāja improvizētajā palātā. Pēc trim minūtēm viņa jau nāca laukā, sizdama knipjus pie ausīm. - Apbrīnojam! - viņa sacīja. - Dzidri kā zvanu skaņas!

- Paldies Dievam, - es nočukstēju. - Kliegt nemaz nav tik patīkami.

- На! Starp citu, es pieminēju pirkstu.

- Ko? Kāpēc?

- Ziņkārības pēc.

-Un?

- Viņai sāka drebēt rokas. Tad viņa kaut ko nomurmināja, bet Reinaldo to nepārtulkoja un praktiski izdzina mani laukā.

Pieļauju, ka mēs turpinātu runāt par šo tematu, ja vien nebūtu tik pārguruši un izsalkuši un ja tieši tobrīd gar degunu neaizplūstu garda ēdiena smarža.

- Klūpiet visi virsū! - mis Žubīte iesaucās gaiteņa otrā galā, un mūsu saruna pārtrūka.

Kad iestājās nakts, mēs sanācām kopā Bentema bibliotēkā, lai paēstu. Tā bija vienīgā telpa, kur mums visiem bija pietiekami daudz vietas. Kurējās kamīns, un mums pasniedza pateicīgo vietējo iedzīvotāju dāvātos gardumus: ceptu vistu ar kartupeļiem, medījumu un zivis (no tām es atteicos, ja nu gadījumā tās būtu nomakšķerētas Grāvī). Mēs mielojāmies un sarunājāmies, atsaucot atmiņā pēdējo dienu piedzīvojumus. Līdz šim mis Peregrine bija dzirdējusi pavisam maz par mūsu ceļojumu no Kērnholmas līdz Londonai un tālāk jau par mis Žubītes meklējumiem sa-bombardētajā pilsētā, tāpēc gribēja uzzināt visu līdz pēdējam sīkumam. Viņa prata lieliski klausīties; dzirdot kaut ko jautru, vienmēr smējās, un, klausoties dramatisko notikumu pārstāstu, apmierināti noelsās.

- Un tad bumba trāpīja tieši tukšpaurim, un tas sasprāga drumslās! - Olīvija iesaucās un pielēca kājās no krēsla, vēlreiz izdzīvojot šo bridi. - Bet mēs bijām ģērbušies īpašajos mis Žubītes džemperos, un tie mūs pasargāja no šrapneļiem!

- Augstā debess! - mis Peregrine noelsās. - Jums tik ļoti paveicās!

Kad mūsu stāsti beidzās, mis Peregrine kādu bridi klusi sēdēja, mūs pētīdama, un viņas acīs skumjas mijās ar apbrīnu. - Es ārkārtīgi lepojos ar jums, - viņa sacīja, - un ļoti nožēloju visu notikušo. Nespēju pat izteikt, kā vēlos, lai jums blakus būtu atradusies es, nevis mans nodevīgais brālis.

Mēs veltījām klusuma bridi Fionai. Hjū gan uzstāja, ka viņa nav mirusi, tikai pazudusi. Viņš apgalvoja, ka koki noteikti ir mīkstinājuši kritienu un meitene droši vien klīst pa mežu netālu no mis Žubītes zvērnīcas. Vai ari Fiona krītot ir sasitusi galvu un vairs neatceras, kur ir viņas mājas. Vai ari viņa slēpjas...

Hjū vērās mūsos cerību pilnām acīm, bet mēs izvairījāmies no viņa skatiena.

- Es esmu pārliecināta, ka viņa uzradīsies, - Bronvīne mierināja zēnu.

- Nedod viņam veltas cerības, - Enohs sacīja. - Tas ir nežēlīgi.

- It kā tu zinātu, kas ir nežēlība! - Bronvīne nicīgi izmeta.

- Mainīsim sarunas tematu, - Horācijs iejaucās. - Es gribu uzzināt, kā suns metro izglāba Džeikobu un Emmu.

Edisons drosmīgi uzlēca uz galda un sāka stāstīt, bet viņš tik ļoti izskaistināja vēstījumu par paša varonību, ka Emma bija spiesta pārņemt stafeti. Mēs abi kopīgi pastāstījām draugiem par to, kā atradām ceļu līdz Velna aizai un kā ar Bentema palīdzību paveicām nelielo iebrukumu nebūtņu cietoksnī. Pēc tam visiem radās jautājumi man - viņi gribēja uzzināt vairāk par tukšpauriem.

- Kā tu iemācījies viņu valodu? - Milards jautāja.

- Kā tu kontrolē tukšpauri? - interesējās Hjū. - Vai iztēlojies, ka esi viens no viņiem, līdzīgi kā es daru ar bitēm?

- Vai tev kutēja? - gribēja zināt Bronvīne.

- Vai tev kaut bridi ir gribējies paturēt kādu no tiem kā mājdzīvnieku? - vaicāja Olivija.

Es atbildēju, cik labi vien varēju, bet jutos tā, it kā mēle būtu sapīta. Manu saikni ar tukšpauriem bija ļoti grūti raksturot -gluži kā no rīta atsaukt atmiņā nakti nosapņoto. Uzmanību novērsa arī atliktā saruna ar Emmu. Pabeidzis stāstīt, saskatījos ar Emmu un pamāju uz durvīm, un mēs piecēlāmies no galda. Ejot laukā, jutu mums pievērstus draugu skatienus.

Mēs ielīdām mēteļiem, cepurēm un lietussargiem piebāztā ģērbistabā, kur dega spuldze. Tā nebija plaša vai ērta vieta, tomēr tur vismaz varējām palikt divi vien; neviens cits tur neienāktu un nedzirdētu, ko runājam. Piepeši mani pārņēma kaitinošas izbailes. Es atrados tik grūtas izvēles priekšā, kādu līdz šim nebiju pieredzējis.

Kādu bridi mēs klusējām, raudzīdamies viens otrā. Drēbes tik lielā mērā slāpēja trokšņus, ka man šķita - dzirdu mūsu sirdspukstus.

- Nūja, - Emma iesāka, jo viņai, protams, bija jārunā pirmajai. Mana draudzene vienmēr izteicās tieši un nebaidījās iekļūt neveiklās situācijās. - Vai tu paliksi?