Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Neviens nebija redzējis. Mēs pārmeklējām visu māju, bet Bentema rokaspuisis ar akmenscieto sejas izteiksmi bija pazudis. Mis Peregrine sasauca visus vienuviet un lūdza Emmu un mani šiki raksturot šī cilvēka izskatu, ja nu viņš atkal parādītos.

- Viņš ir uzskatāms par bīstamu, - imbrīne piebilda. - Ja redzat, neejiet viņam tuvumā. Bēdziet un pasakiet kādai imbrinei.

- Pasakiet kādai imbrinei, - Enohs nomurmināja. - Vai viņa tiešām nesaprot, ka mēs izglābām viņas?

Mis Peregrine to dzirdēja. - Jā, Enoh, tu biji izcils tāpat kā jūs visi. Un tu esi ievērojami pieaudzis, tomēr pat starp pieaugušajiem ir vecākie, kuri zina labāk.

- Jā, kundze, - zēns paklausīgi atteica.

Pēc tam es pajautāju mis Peregrinei, vai, viņasprāt, Bentems jau no paša sākuma plānoja mūs nodot.

- Vairāk par visu mans brālis bija oportūnists, - viņa sacīja. - Es domāju, ka viņš zināmā mērā gribēja darīt labu, un jums un Blūmas jaunkundzei viņš palīdzēja no tīras sirds. Tomēr visu šo laiku Bentems kala arī nodevīgus plānus, gadījumā ja tas kļūtu viņam izdevīgi. Kad es pateicu viņam, kur tos var iebāzt, viņš nolēma rīkoties.

- Tā nebija jūsu vaina, mis R, - Emma iebilda. - Pēc tā, ko Bentems nodarīja Eibam, ari es viņam nekad nepiedotu.

- Un tomēr es varēju izteikties pieklājīgāk. - Imbrīne sarauca pieri, un viņas skatiens sāka šaudīties pa telpu. - Brāļu un māsu attiecības mēdz būt sarežģītas. Reizēm es prātā pārlieku, vai manis pašas rīcība nav ietekmējusi to, kādus ceļus izvēlējās mani brāļi. Vai es nevarēju būt viņiem labāka māsa? Pieļauju, ka, būdama vēl jauna imbrīne, es pārāk fokusējos pati uz sevi.

- Mis Peregrine, tas ir... - es iesāku un apklusu, atturoties izmantot vārdu smieklīgi, jo man nebija ne brāļa, ne māsas, un varbūt tas nemaz nebija smieklīgi.

Vēlāk mēs aizvedām mis Peregrīni un vēl dažas imbrines uz puspagraba stāvu, lai izrādītu Bentema Pancilpikuma ierīces smadzeņu centru. Es sajutu akumulatoru telpā ieslodzīto tukš-pauri - tas bija vārgs, tomēr dzīvs. Man bija šī radījuma žēl, un es painteresējos, vai to varētu izlaist laukā. Tomēr mis Peregrine iebilda, ka pagaidām nepieciešams, lai ierīce nepārstātu darboties. Tā kā bija pieejamas tik daudzas cilpas un tās atradās zem viena jumta, būtu vienkārši ātri izplatīt vēsti par mūsu uzvaru pa visu īpatņi pasauli, lai izvērtētu nebūtņu nodarīto ļaunumu un uzsāktu atjaunošanas darbus.

- Ceru, ka jūs saprotat, Portmena kungs, - mis Peregrine beigās sacīja.

- Saprotu...

- Džeikobs ir pieķēries tam tukšpaurim, - Emma paskaidroja.

- Nu... - es nočukstēju, mazliet apjucis, - viņš man bija pirmais.

Mis Peregrine veltīja man savādu skatienu, bet apsolīja, ka darīs visu, kas būs viņas spēkos.

Kodiena brūce uz vēdera sāka sāpēt tik neciešami, ka vairs nespēju to ignorēt, un mēs ar Emmu pieteicāmies rindā pie Putekļu mātes; rinda stiepās laukā no pagaidu klīnikas un caur virtuvi vijās prom pa gaiteni. Bija pārsteidzoši vērot, kā ļaudis cits pēc cita iekliboja pieņemšanas telpā savainoti un sasisti, ar lauztu kājas pirkstu vai vieglu smadzeņu satricinājumu (vai - kā mis Eivosetas gadījumā - ar antīkas pistoles šautu lodi plecā), bet jau pēc dažām minūtēm iznāca laukā kā no jauna piedzimuši. Patiesībā viņi izskatījās tik labi, ka mis Peregrine paveda Reinaldo malā un lūdza atgādināt Putekļu mātei, ka viņa nav atjaunojams resurss un nedrīkst izšķiest sevi sīku savainojumu dziedēšanai, kuri sadzītu tāpat.

- Es jau centos viņai to pateikt, - Reinaldo atbildēja, - bet viņa ir perfekcioniste un manī neklausās.

Tāpēc mis Peregrine devās uz virtuvi, lai pati pārmītu kādu vārdu ar Putekļu māti. Pēc piecām minūtēm imbrīne iznāca laukā sakaunējusies, un no viņas sejas bija pazudušas vairākas grieztas brūces, bet roka, kas pēc trieciena pret alas sienu neturējās taisni, jau brīvi nokarājās gar sāniem. - Kas par spītīgu sievieti! - viņa iesaucās.

Kad pienāca mana kārta doties pie dziednieces, es gandrīz atteicos no ārstēšanas, jo Putekļu mātes veselajai rokai vairs bija palicis vien īkšķis un rādītājpirksts. Tomēr dziedniece tikai uzmeta acis nelīdzenajām, ar sarecējušām asinīm klātajām brūcēm uz vēdera un praktiski nogrūda mani uz lāvas, kas bija iekārtota blakus izlietnei. Ar Reinaldo starpniecību dziedniece man pavēstīja, ka koduma brūcē iekļuvusi infekcija. Uz tukšpauru zobiem krājas bīstamas baktērijas, un bez ārstēšanas es varētu ļoti nopietni saslimt. Tāpēc es piekāpos. Putekļu māte izbirdināja dziedējošos putekļus man uz krūtīm, un jau pēc dažām minūtēm es jutos daudz labāk.

Pirms došanās prom mēģināju vēlreiz pateikt dziedniecei, cik ļoti augstu vērtēju viņas ziedošanos un kā viņas atdotā ķermeņa

daļa mūs glābusi. - Nudien, nebūtu tā pirksta, man nekādā gadījumā neizdotos...

Līdz ar maniem pirmajiem vārdiem Putekļu māte uzgrieza man muguru, it kā vārds paldies svilinātu ausis.

Reinaldo mani pasteidzināja. - Piedodiet, bet Putekļu mātei jāpieņem vēl daudz citu pacientu.

Emma mani gaidīja vestibilā. - Tu izskaties lieliski! - viņa teica. - Paldies putniem! Es nudien sāku jau bažīties par to kodumu...