Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Es domāju par pudelīti, kurā glabājās mana vectēva dvēsele. Kad Bentems to izdzēra, jutos ārkārtīgi apgānīts, un tomēr, ja viņš tā nebūtu rīkojies, mēs, iespējams, tā arī nebūtu aizbēguši no Dvēseļu krātuves. Tātad galu galā jāatzīst, ka mūs izglāba tieši mana vectēva dvēsele. Patīkami apzināties, ka tā vismaz netika vienkārši izlieta mēslainē.

Daudz darāmā gaidīja arī ārpus nebūtņu cietokšņa mūriem. Paverdzināti īpatni bērni joprojām alka pēc atbrīvošanas Bēdīgi Slavenajā ielā un citos Velna aizas nostūros, tomēr imbrīnes uzstāja, ka tas jāpaveic viņām ar dažu pieaugušo īpatņu palīdzību. Un tas notika bez mazākās pretestības, jo, kā noskaidrojās, pa-verdzinātāji un citi nodevēji bija aizlaidušies no aizas jau mirklī, kad sabruka nebūtņu vara. Bērnus nāksies savākt un nogādāt kādā drošā mājā. Nodevējiem jāsadzen pēdas, un tiem jāstājas tiesas priekšā. Mums pateica, ka nekas no tā visa neattiecas uz mums. Patlaban mums nepieciešama vieta, kurā varētu atspirgt un kura vienlaikus kalpotu arī kā darbības bāze īpatņu pasaules rekonstrukcijas uzsākšanai. Turklāt neviens no mums nebija ar mieru pavadīt nebūtņu biedējošajā cietoksnī kaut mirkli ilgāk, nekā nepieciešams.

Es ierosināju apmesties Bentema mājā. Tur bija daudz brīvu telpu, gultu un noderīga aprīkojuma; šajā ēkā arī dzīvoja ārsts

un atradās Pancilpikums (un nekad jau nevar zināt, kurā bridi tas varētu kaut kam noderēt). Kad mēs pārcēlāmies uz jauno mitekli, bija jau gandrīz satumsis. Tos, kuri nespēja paši paiet, iekārtojām kādā nebūtņu kravas mašīnā, bet pārējie kājām sekoja transportam. No cietokšņa izkļuvām ar nelielu tilta tukš-paura palīdzību - vispirms tas pārcēla pāri bezdibenim mašīnu un pēc tam grupiņās pa trim pārējos. Daži bērni nobijās no tukšpaura, un tie bija jāmierina. Citi nespēja vien sagaidīt un, tiklīdz bija tikuši otrā krastā, pieprasīja vēl vienu braucienu. Es to uzvēru iecietīgi. Tukšpauru kontrolēšana jau bija pārtapusi par manu otro dabu, un tas šķita mierinoši, tomēr ari uzvēdīja zināmu rūgtumu. Tagad, kad gandrīz visi tukšpauri bija iznīcināti, manas īpašās spējas kļuva liekas - vismaz tāda šo spēju izpausme. Tomēr tas mani neuztrauca. Spēka izrādīšana mani neinteresēja, un nu es to uztvēru tikai kā kaut kādu ballīšu triku. Es būtu daudz laimīgāks, ja tukšpauri nekad nebūtu eksistējuši.

Mēs nesteidzīgā procesijā virzījāmies cauri Velna aizai. Kājāmgājēji ielenca mašīnu kā platformu svētku gājienā; citi vizinājās uz braucamrīka buferiem un jumta. Jutāmies tā, it kā veiktu uzvarētāju goda apli, un aizas iemītnieki iznāca no savām mājām un būdām, lai noskatītos, kā mēs dodamies garām. Viņi bija redzējuši torņa sagrūšanu. Viņi zināja, ka daudz kas ir mainījies. Daudzi aplaudēja, daži salutēja. Citi slēpās ēnā, nokaunējušies par nodarīto.

Kad nokļuvām līdz Bentema mājai, pie durvīm mūs sagaidīja Putekļu māte un Reinaldo. Viņi mūs silti uzņēma un pavēstīja, ka nams ir mūsu rīcībā un varam to izmantot pēc saviem ieskatiem. Putekļu māte nekavējoties ķērās pie ievainoto ārstēšanas; viņa aizvadīja tos līdz gultām, ērti iekārtoja un iesvaidīja ar putekļiem. Viņa piedāvājās sadziedēt arī manas brūces un vispirms - savainoto vēderu, bet es atteicu, ka varu pagaidīt. Citiem klājās ļaunāk.

Es pastāstīju dziedniecei, kā izmantoju viņas doto pirkstu un ka tas izglāba dzīvību ne tikai man, bet arī pārējiem. Putekļu māte tikai atmeta ar roku un atgriezās pie darba.

Es nerimos: - Jūs esat pelnījusi medaļu. Nezinu, vai īpatņi tādas piešķir, bet, ja šāda tradīcija pastāv, es gādāšu, lai jūs to saņemtu.

Acīmredzot biju samulsinājis Putekļu māti, jo viņa aizsteidzās, apspiedusi smacējošas elsas.

- Vai es pateicu kaut ko sliktu? - es jautāju Reinaldo.

- Nezinu, - puisis atbildēja un norūpējies sekoja dziedniecei.

Nims klīda pa māju kā reibonī un nespēja noticēt Bentema

rīcībai. - Tur jābūt kādai kļūdai, - viņš nepārstāja atkārtot.

- Bentema kungs nekādā gadījumā mūs tā nenodotu.

- Atjēdzieties! - Emma uzsauca Nimam. - Jūsu priekšnieks bija nelietis.

Es pie sevis nodomāju, ka patiesība ir mazliet citāda, bet diez vai daudzi mani saprastu, ja es uzsāktu strīdu par Bentema morālajām īpašībām. Bentemam nebija obligāti jāšķiras no receptes vai jācīnās ar savu brāli - viņš izdarīja šādu izvēli. Beigu beigās viņš pats sevi nolēma iznīcībai, lai glābtu mūs pārējos.

- Viņam vajadzigs laiks, - Šārons iestājās par Nimu. - Tik daudz kas jāpārvērtē. Bentemam izdevās piemānit daudzus no mums.

- Pat jūs? - es vaicāju.

- īpaši jau mani. - Laivu vīrs paraustīja plecus un nogrozīja galvu. Viņš izskatījās noskumis un pretrunu mākts. - Viņš mani atradināja no ambrozijas, iznīcināja manu atkarību, izglāba man dzīvību. Bentems nebija tikai ļauns. Pieļauju, ka tādēļ es arī pievēru acis uz viņa nelietībām.

- Bentemam noteikti bija viena uzticības persona, - Emma sacīja. - Kāds rokaspuisis. Viņa Igors.

- Bentema asistents! - es iesaucos. - Vai kāds ir viņu redzējis?