Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Notiekošais nevarēja mūs neietekmēt, un, sniedzot cietušajiem atbalstu, cik nu tas bija mūsu spēkos, arī mēs paši sākām šņukstēt un nopūsties. Es pat neuzdrošinājos iztēloties, ko bija nācies piedzīvot mūsu draugiem, kur nu vēl tiem, kuri bija pavadījuši Kola ieslodzījumā vairākas nedēļas. Salīdzinājumā ar to mani sasitumi un savainojumi šķita nenozīmīgi.

No izglābtajiem īpatņiem visspilgtāk atmiņā palikuši trīs brāļi. Šķita, ka viņu stāvoklis ir apmierinošs, tomēr piedzīvotais bija atstājis tik satriecošu iespaidu, ka puiši nerunāja. Līdzko radās iespēja, viņi nolīda maliņā, sameklēja gruvešus, kur noslēpties, un tikai blenza tukšumā. Vecākais brālis vienmēr apskāva abus jaunākos. Šķita, ka viņi nespēj salāgot acīm redzamo ainu ar to elli, kuru bija jau raduši uzskatīt par realitāti.

Mēs ar Emmu piegājām pie zemē sēdošās trijotnes. - Tagad jūs esat drošībā, - mana draudzene sacīja maigā balsī.

Puiši vērās uz Emmu tā, it kā nesaprastu šo vārdu nozīmi.

Enohs pamanīja, ka uzrunājam brāļus, un kopā ar Bronvīni pievienojās mums. Bronvīne vilka sev līdzi pusnemaņā esošu nebūtai - baltā halātā ģērbušos laborantu ar sasietām rokām. Puiši nepatikā sarāvās.

- Viņš vairs nedarīs jums pāri, - Bronvīne mierināja brāļus. - Neviens no viņiem to vairs nevar.

- Varbūt uz kādu bridi atstāsim tevi kopā ar viņiem, - Enohs sacīja ar velnišķīgu smaidu. - Lieku galvu ķīlā, ka jums būs daudz, par ko parunāt.

Nebūtne pacēla galvu un, ieraudzījis puišus, plati iepleta aizpampušās acis.

- Izbeidz! - es teicu. - Pārstāj viņus mocīt!

Jaunākā puiša pirksti savilkās dūrēs, un viņš sāka slieties kājās, bet vecākais brālis viņu pavilka atpakaļ un kaut ko iečukstēja ausī. Jaunākais zēns pievēra plakstus un pamāja ar galvu, kā noglabādams kaut ko dziļi smadzenēs, un noslēpa dūres zem sakrustotajām rokām.

- Paldiiees, nēē! - viņš attrauca, stiepdams skaņas kā jau dienvidnieks.

- Iesim, - es sacīju, un mēs atstājām brāļus vienus; ari Bronvīne aizvilka savu nebūtni prom.

Mēs klīdām pa cietoksni, gaidot imbriņu norādījumus. Iespēja beidzot nebūt lēmējiem par visu sagādāja ilgi gaidīto atvieglojumu. Mēs jutāmies pārguruši, bet enerģiski, ārkārtīgi novārguši, bet uzlādēti ar neaptveramo atskārtu, ka esam izdzīvojuši.

Ik pa brīdim kāds piepeši iegavilējās, iesmējās vai uzsāka dziesmu. Milards un Bronvīne aizvirpuļoja dejā pa sprādzienu sabojāto laukumu. Olīvija un Klēra cieši turējās pie mis Peregrines, kura nēsāja meitenes uz rokām un vienlaikus rosījās, pārliecinoties, vai viss kārtībā. Horācijs nepārstāja sevi knaibīt, jo viņu māca aizdomas, ka šis ir tikai viens no viņa kārtējiem sapņiem par skaisto nākotni, kas vēl nav pienākusi. Hjū klīda apkārt viens pats, un visiem bija skaidrs, ka viņš skumst bez Fionas, kuras bojāeja bija atstājusi robu ikviena dvēselē. Milards bija aizņemts ar raizēšanos par savu elku Perpleksu, kura straujā novecošana bija apstājusies, tiklīdz mēs nonācām Abatonā, un savādā kārtā vēl nebija atjaunojusies. Tomēr Milards mūs pārliecināja, ka tas notiks, un kopš Kola torņa sagrāves vairs nebija skaidrs, kā lai Perplekss atgriežas savā senajā cilpā. (Protams, pastāvēja Ben-tema Pancilpikums, bet kuras no simtiem durvju bija īstās?)

Vēl nebija nokārtotas arī manas un Emmas attiecības. Mēs bijām gluži nešķirami, tomēr joprojām nebijām, kā nākas, pārmijuši ne vārdu. Manuprāt, mēs baidījāmies sarunāties tieši tā dēļ, kas mums bija jāizrunā.

Kas būs tālāk? Kas notiks ar mums? Es zināju, ka Emma nevar pamest īpatņu pasauli. Viņai visu atlikušo dzīvi jāpaliek kādā cilpā, vai nu tā atrastos Velna aizā, vai kādā citā - jaukākā vietā. Savukārt es biju brīvs. Mani gaidīja ģimene un mājas. Dzīve vai drīzāk bāla tās atblāzma. Tomēr ari šeit man bija ģimene. Un man bija Emma. Turklāt es biju pārtapis jaunajā Džeikobā, kura veidošanās vēl turpinājās. Vai tur, Floridā, viņš izdzīvos?

Es nevarēju iztikt bez visa minētā: bez abām ģimenēm, abiem Džeikobiem un visvairāk - bez Emmas. Apzinājos, ka man būs jāizdara izvēle, un baidījos, ka tā pāršķels manu sirdi uz pusēm.

Visa bija tik daudz - pārāk daudz, lai to varētu izlemt tik drīz pēc nupat pārciestajiem pārbaudījumiem. Man vajadzēja vēl dažas stundas, vēl dienu izlikties. Un tā mēs ar Emmu stāvējām plecu pie pleca un vērāmies ārpasaulē; mēs metāmies ikvienā darbā, kur vien imbrinēm noderēja mūsu palīdzība.

Pēc dabas pārlieku piesardzīgās imbrīnes nešaubījās, ka esam pārcietuši gana daudz. Mums bija jāatpūšas, turklāt viņas arī norādīja, ka dažu uzdevumu veikšanā īpatnajiem bērniem nav jābāž savs deguns. Sagrūstot tornim, tika izpostīta mazāka ēka tā pakājē, bet imbrīnes mums neatļāva pārmeklēt drupas un meklēt izdzīvojušos. Ambrozijas blašķes bija noslēptas pa visu cietokšņa teritoriju, un imbrīnes nepieļāva iespēju, ka mēs varētu nonākt ar tām saskarē. Es prātoju: nez ko imbrīnes iesāks ar ambru un vai tās nolaupītās dvēseles jebkad būs iespējams atdot to pilntiesīgajiem īpašniekiem?