Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Gandrīz noteikti būtu, - Bentems uzsvēra. - Tomēr ģeogrāfiskie apstākļi mūs sašķeļ simtiem vājās apakšvienībās - desmit īpatņi te, divpadsmit tur -, jo ir ārkārtīgi grūti pārcelties no cilpas, kas atrodas Austrālijas nomalē, teiksim, uz cilpu Āfrikas raga galā. Jāņem vērā ne tikai normālajiem ļaudīm un parastajai pasaulei piemītošais apdraudējums, bet arī neizbēgamā novecošana, dodoties ilgā ceļojumā. Pat mūsu gaisa ceļojumu laikmetā ģeogrāfijas tirānija nepieļauj pārvietošanos starp attālākajām cilpām - izņemot visbezbailīgāko pārdrošnieku riskantos izgā-jienus.

Bentems uz bridi apklusa, rūpīgi nopētīja telpu un tad turpināja:

- Tad nu tā. Iztēlojieties saikni starp cilpām Austrālijā un Āfrikā. Pēkšņi šo cilpu iemītnieki varētu veidot attiecības. Savstarpēji tirgoties. Mācīties cits no cita. Draudu situācijā viņi varētu apvienoties, lai aizsargātu otras cilpas iemītniekus. Pavērtos dažādas, līdz šim nereālas iespējas. Tā pamazām, veidojoties aizvien attīstītākam sakaru tīklam, īpatņu pasaule no tālu izmētātām, izolētās cilpās noslēptām ciltīm pārvērstos varenā, vienotā un spēcīgā nācijā.

Runas gaitā Bentems kustējās aizvien aizrautīgāk, un līdz ar beidzamo sakāmo viņš pacēla rokas gaisā un izpleta pirkstus, kā tverot pēc kāda neredzama trenažiera stieņa.

- Un tāpēc jūs radījāt savu aparātu? - es ieminējos.

- Tāpēc es radīju savu aparātu. - Vecais kungs nolaida rokas. - Mēs ar brāli meklējām vieglāku iespēju, kā iepazīt īpatņu pasauli, taču atklājām līdzekli, kā to vienot. Pancilpikuma mērķis bija kļūt par mūsu glābiņu; šis izgudrojums uz visiem laikiem mainītu īpatņu pasaules raksturu. Tas darbojas šādi: viss sākas šeit, šajā mājā, ar nelielu aparāta sastāvdaļu, ko sauc par atmiņu. Tā ietilpst cilvēka saujā. - Bentems pavēra plaukstu. - Šo atmiņu tu paņem līdzi ārā no mājas, no šīs cilpas, un tad cauri tagadnei aiznes uz kādu citu cilpu, kura var atrasties tiklab pasaules otrā malā, kā blakusciematā. Un, kad tu atgriezies šajā cilpā, atmiņā ir uzkrājušies un uz šejieni nogādāti otras cilpas iemītnieku parametri - gluži kā DNS. Tos varētu izmantot, lai izveidotu jaunu ieeju otrajā cilpā, kas atrastos jau šeit, šajā mājā.

- Tajā augšstāva gaitenī, - Emma minēja, - kur tās daudzās durvis un plāksnītes?

- Tieši tā, - Bentems atbildēja. - Katra no tām telpām ir ieeja kādā cilpā, kuru mēs ar brāli visu šo garo gadu laikā esam iepazinuši un par kuru esam atveduši atpakaļ informāciju. Izmantojot Pancilpikumu, sākotnējais, uzņēmīgais iepazīšanās solis ir jāveic tikai vienreiz, un pēc tam jau katrs ceļojums pretējā virzienā var notikt vienā acumirklī.

- Līdzīgi kā pa telegrāfa līnijām, - Emma sacīja.

- Aptuveni, - Bentems piekrita. - Un tādējādi šī māja teorētiski varētu pārtapt par visu pasaules cilpu centrālo krātuvi.

Es apdomāju dzirdēto. Atcerējos, cik grūti man bija pirmoreiz nokļūt līdz mis Peregrines cilpai... Ja nu es būtu varējis nevis veikt garo ceļu līdz mazajai saliņai netālu no Velsas krastiem, bet gan iekļūt mis Peregrines cilpā no sava sienas skapja Englvudā? Es varētu dzīvot abas dzīves: mājās, kopā ar vecākiem un šeit -draugu un Emmas sabiedrībā.

Ja vien... Ja šāda pāreja pastāvētu, vectēvam Portmenam un Emmai nemaz nebūtu jāšķiras. Šāds apgalvojums izklausījās tik savādi, ka skudriņas pārskrēja pār visu augumu.

Bentems apklusa un pielika pie lūpām tējas tasi. - Atdzisusi, - viņš secināja un nolika to malā.

Emma izlīda no pleda, piecēlās un piegāja pie Bentema dīvāna, tad iemērca viņa tējā rādītājpirkstu. Jau pēc brīža tēja atkal bija uzkarsusi.

Bentems uzsmaidīja Emmai. - Fantastiski, - viņš sacīja.

Emma izņēma pirkstu no tases. - Man ir viens jautājums.

- Esmu gatavs saderēt, ka zinu, par ko, - vecais kungs teica.

- Nu, par ko?

- Ja kaut kas tik apbrīnojams patiesi pastāv, kāpēc mēs līdz šim neko par to nezinājām?

- Tieši tā. - Meitene atgriezās un apsēdās man līdzās.

- Jūs par to neko neesat dzirdējuši - un neviens nav dzirdējis - tāpēc, ka manu brāli diemžēl piemeklēja nelaime. - Bentems sadrūma. - Aparāts tapa ar viņa palīdzību, bet galu galā tas kļuva ari par viņa bojāejas cēloni. Beigu beigās Pancilpikums tika izmantots, nevis lai vienotu cilvēkus, kāds bija tā mērķis, bet pavisam pretējam mērķim. Nepatikšanas sākās tad, kad mēs sapratām, ka uzdevums apceļot visas pasaulē pastāvošās cilpas, lai radītu izeju uz tām šeit, ir labākajā gadījumā smieklīgs. Tas tik lielā mērā neatbilda mūsu iespējām, ka robežojās ar murgu. Mums bija nepieciešama palīdzība, turklāt liela. Par laimi, mans brālis bija tik harismātiska personība un tik labi prata pārliecināt, ka mēs viegli tikām pie vajadzīgā atbalsta. Drīz vien mūsu rīcībā atradās neliels jaunu, entuziasma pārņemtu īpatņu

karaspēks, kuri bija ar mieru riskēt ar dzīvību, lai palīdzētu mums īstenot savu sapni. Tolaik es gan vēl nenojautu, ka mana brāļa un mani mērķi patiesībā ir stipri atšķirīgi - viņš tos vēl turēja noslēpumā.