Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Kā jau teicu, īsu, bet briesmīgu laikposmu mūsu ļaudis piemeklēja posts un nelaimes. Vara pār krātuvi bieži gāja no rokas rokā, un to pavadīja vērienīga asinsizliešana. Un tad kādu dienu tam pienāca gals. Pašpasludinātais Abatonas ķēniņš bija kritis kaujā, un viņa slepkava grasījās iegūt dvēseļu krātuvi sev, bet tā arī to neatrada. Vienas nakts laikā šī cilpa bija zudusi.

- Zudusi? - es pārjautāju.

- Vienu dienu bija, otru - vairs nekā, - Emma paskaidroja.

- Tā pagaisa, - Nims apstiprināja.

- Kā vēsta leģenda, Dvēseļu krātuve atradās senās Abatonas pilsētas uzkalnos. Kad topošais valdnieks ieradās, lai pieprasītu savu laupījumu, krātuves vairs nebija. Tāpat kā pašas pilsētas. Tā bija pagaisusi, it kā tās nekad nebūtu bijis, - pilsētas vietā pletās gluda, zaļa pļava.

- Neaptverami, - es sacīju.

- Tur neko nevar darīt, tā ir tikai sena teika, - Emma noteica.

- Leģenda par zudušo cilpu, - es izlasīju manā priekšā atvērtajā lappusē.

- Iespējams, mēs nekad arī neuzzināsim, vai Abatona patiesi reiz pastāvējusi. - Bentema lūpas iepletās sfinksas smaidā. - Tāpēc jau tā ir leģenda. Tomēr, gluži tāpat kā baumas par apslēptajiem dārgumiem, šī stāsta pasakainais raksturs gadsimtiem ilgi nav atturējis cilvēkus no Abatonas meklēšanas. Runā, ka pat Perplekss Anomālis ir veltījis daudzus gadus Abatonas cilpas meklējumiem; tāpēc jau viņš arī atklāja tik daudz cilpu, kuras atainotas viņa slavenajās kartēs.

- To es nezināju, - Emma teica. - Tad jau laikam tās noderējušas arī kaut kam labam.

- Un arī ļoti sliktam, - namatēvs piebilda. - Arī mans brālis ticēja šim stāstam. Muļķības dēļ es piedevu viņam rakstura vājumu un nepievērsu tam uzmanību. Par vēlu aptvēru, cik lielā mērā šis trakums viņu pārņēmis. Mans harismātiskais brālis jau bija paspējis pārliecināt visu mūsu jauno rekrūšu armiju, ka tā ir patiesība. Ka Abatona patiesi pastāv. Ka Dvēseļu krātuvi var atklāt. Brālis šiem ļaudīm stāstīja, ka Perplekss Anomālis ir ticis leģendārajai vietai pavisam tuvu un atliek tikai pabeigt viņa iesākto. Tad tur uzkrātā vērienīgā un bīstamā vara nonāktu mūsu rokās. Viņu rokās.

Es gaidīju pārlieku ilgi, - Bentems turpināja, - un šī ideja pārņēma brāli kā vēzis. Viņi nepārstāja meklēt zaudēto cilpu un rīkoja ekspedīciju pēc ekspedīcijas, un katra neveiksme tikai stiprināja viņu dedzību. Tika aizmirsts mērķis vienot īpatņu pasauli. Visu šo laiku mans brālis domāja tikai par to, lai gluži kā senlaiku īpatņu dievs iegūtu varu pār šo pasauli. Kad es mēģināju stāties viņam pretī un atgūt paša radīto aparātu, brālis mani nosauca par nodevēju, pavērsa savu karaspēku pret mani un iemeta mani cietumā.

Bentema pirksti bija iekrampējušies spieķa izliekumā kā kaklā, kuru viņš gribētu pārlauzt, bet tobrīd vecais kungs pacēla acis, un es ieraudzīju, ka viņa seja kļuvusi bāla kā pēcnāves maska. - Varbūt jūs jau nojaušat, kā manu brāli sauc.

Es aši uzmeklēju Emmu. Viņa vērās mani plati ieplestām acīm. Mēs abi reizē pateicām:

- Kols.

Bentems apstiprinoši pamāja ar galvu. - Viņa īstais vārds ir Džeks.

Emma pieliecās tuvāk vecajam vīram. - Tādā gadījumā jūsu māsa ir...

- Mana māsa ir Alma Peregrine, - viņš sacīja.

Mēs blenzām uz Bentemu kā zibens ķerti. Vai tiešām šis cilvēks, kurš sēdēja mūsu priekšā, varēja būt mis Peregrines brālis? Es zināju, ka viņai ir divi brāļi - viņa bija to pieminējusi vienu vai divas reizes, pat rādījusi man fotogrāfiju, kurā tie bija iemūžināti kā puikas. Imbrīne bija man stāstījusi ari par to, kā viņu nemirstības meklējumi 1908. gadā noveduši pie nelaimes, kuras rezultātā brāļi un viņu piekritēji pārvērtās par tukšpauriem un vēlāk - par nebūtnēm, kurus mēs pazinām un no kuriem baidījāmies. Tomēr mis Peregrine ne reizi nebija minējusi kāda brāļa vārdu, un viņas stāstītais visai maz līdzinājās nupat no Bentema dzirdētajam.

- Ja jūsu teiktais atbilst patiesībai, jūs droši vien esat ne-būtne, - es secināju.

Nimam atkārās žoklis. - Bentema kungs nav... - Viņš jau bija gatavs lēkt kājās un aizstāvēt sava kunga godu, bet Bentems pamāja, lai liekas mierā.

- Viss kārtībā, Nim. Līdz šim viņi zināja tikai Emmas versiju par notikušo. Tomēr viņas zināšanas nav gluži pilnīgas.

- Es nedzirdēju, ka jūs to būtu noliedzis, - Emma ierunājās.

- Es neesmu nebūtne! - Bentems atcirta. Viņš nebija pieradis pie iztaujāšanas, un kur nu vēl no tādiem kā mēs, un smalkajai ārienei sāka spraukties cauri šī kunga lepnums.

- Tādā gadījumā jums droši vien nekas nebūs pretī, ja mēs to pārbaudīsim, - es teicu, - tikai, lai varētu pārliecināties...

- Protams, ne, - Bentems attrauca. Viņš ar spieķa palīdzību pieslējās stāvus un lēnītēm izšļūca neitrālajā teritorijā starp mūsu dīvāniem. Pits laiskā ziņkārē pacēla galvu, bet Nims uzgrieza muguru, saniknots, ka viņa kungam jāpacieš tāds pazemojums.