Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Mēs nostājāmies uz tepiķa pretī Bentemam. Viņš mazliet pieliecās, lai mums nebūtu jāstāv uz pirkstgaliem, - šis kungs izrādījās pārsteidzoši gara auguma - un mirkli pagaidīja, kamēr mēs pētījām viņa acu baltumus, vai neatradīsim kontaktlēcas vai kādu citu mānekli. Bentema acu zīlītes bija asinsvadu izvagotas tā, it kā viņš nebūtu gulējis vairākas naktis, bet visādi citādi neko aizdomīgu nemanījām.

Mēs spērām soli atpakaļ. - Labs ir, jūs neesat nebūtne, - es atzinu, - bet tas nozīmē, ka jūs nevarat būt Kola brālis.

- Diemžēl jūsu secinājumi tiek balstīti uz kļūdainiem pieņēmumiem, - namatēvs atbildēja. - Es esmu atbildīgs par to, ka mans brālis un viņa sekotāji pārtapa tukšpauros, bet pats es par tādu nekļuvu.

- Tātad jūs radījāt tukšpaurus? - Emma nespēja noticēt.

- Kādēļ?

Bentems uzgrieza mums muguru un vērās kamīnā. - Tā bija briesmīga kļūda. Nelaimes gadījums. - Mēs gaidījām paskaidrojumu. Šķita, ka vecajam vīram jāpieliek patiesi lielas pūles, lai atsāktu stāstu par to, kas līdz šim tika slēpts. - Es esmu vainīgs, ka ļāvu tam visam tik ilgi turpināties, - viņš iesāka smagu sirdi.

- Es nepārstāju sevi mānīt, ka mans brālis nav tik bīstams, kā šķiet. Tikai pēc tam, kad viņš mani ieslodzīja, aptvēru, cik lielā mērā esmu maldījies, un tad jau bija par vēlu, lai rīkotos.

Bentems piegāja tuvāk uguns siltumam un pietupēs, lai noglaudītu lāča spalvaino vēderu. Vīrieša pirksti iejuka Pita vilnā.

- Es zināju, ka Džeks ir jāaptur, un ne jau tikai manis dēļ vai tāpēc, ka pastāvētu kaut mazākās briesmas, ka viņš galu galā varētu atrast Dvēseļu krātuvi. Nē, bija skaidrs, ka mana brāļa ambīcijas sniedzas daudz tālāk. Mēnešiem ilgi Džeks bija padarījis mūsu rekrūšus par politiski bīstamas kustības ķēdes suņiem. Pats sevi viņš uzdeva par tādu kā potenciālu upuri, kura mērķis ir atņemt varu pār mūsu sabiedrību imbnņu degradējošajai ietekmei, kā viņš to sauca.

- Tikai pateicoties imbrinēm, mūsu sabiedrība joprojām pastāv, - Emma ar rūgtumu piebilda.

- Tā gan, - Bentems atzina, - bet jums jāsaprot, ka mans brālis bija briesmīgi skaudīgs. Jau kopš laika, kad bijām vēl zēni, Džeks apskauda māsu par viņai piemītošo varu un statusu. Salīdzinājumā ar viņu mēs bijām apveltīti ar niecīgām spējām. Gados vecākās imbrines, kuras mūs pieskatīja, pamanīja Almas lielo talantu, kad viņai bija tikai trīs gadi. Ļaudis tik ļoti pievērsās mūsu māsai, ka Džeks kļuva vai traks. Kad Alma bija vēl zīdainis, Džeks viņai knieba, lai redzētu, kā mazā raud. Kad māsa mācījās pārvērsties par putnu, viņš meiteni vajāja un plūca viņai spalvas.

Es pamanīju no Emmas pirkstiem paceļamies niknu liesmiņu, bet viņa to tūliņ apdzēsa tējā.

- Laika gaitā viņš rīkojās arvien nejaukāk, - Bentems turpināja. - Džekam izdevās atklāt un izmantot savā labā dažos citos īpatņos snaudošo ļaundabīgo skaudību. Viņš sasauca sapulces un uzstājās ar runām, aicinot dumpīgi noskaņotos sacelties par taisno lietu. Velna aiza bija pateicīga vieta, jo te mita daudzi padzītie īpatņi, kuri bija naidīgi noskaņoti pret imbriņu valdīšanu.

- Pīšļuspārni, - Emma ierunājās. - Tā viņi sevi sauca vēl pirms nebūtņu parādīšanās. Mis Peregrine mums šo to stāstīja par viņiem.

- “Kam mums viņu spārni!” Džeks mums sludināja. “Mēs paši izaudzēsim sev spārnus!” Viņš to, protams, domāja me-taforiski, bet brāļa līdzskrējēji tiešām staigāja pa pilsētu, piestiprinājuši pie muguras mākslīgus spārnus kā savas kustības simbolu. - Bentems piecēlās kājās un aicināja mūs pieiet pie grāmatplauktiem. - Lūk, kopš tā laika man ir saglabājusies šī fotogrāfija. Dažas Džekam neizdevās iznicināt. - Namatēvs nocēla no plaukta albumu un atvēra lappusi ar fotogrāfiju, kurā redzamais ļaužu pūlis ieklausās kādā runātājā. - Šeit Džeks uzstājas ar kārtējo naidīgo runu.

Klausītāju pūlī manīja gandrīz tikai vīriešus ar lielām, pamatīgām cepurēm galvā. Kādi trīsdesmit viri centās noturēt līdzsvaru, pakāpušies uz kastēm, vai karājās pie žoga, lai tikai dzirdētu, ko Kols saka.

Bentems pāršķīra lapu un parādīja mums citu fotogrāfiju -šoreiz divus spirgtus un veselus, uzvalkos ģērbušos jaunus vīriešus ar katliņiem galvā. Viens atklāti smaidīja, otra sejā nemanīja nekādu izteiksmi. - Tas pa kreisi esmu es, bet Džeks ir pa labi, -vecais vīrs paskaidroja. - Džeks smaidīja tikai tad, kad centās kaut ko no otra dabūt.

Visbeidzot Bentems uzšķīra attēlu ar zēnu, kuram aiz pleciem pletās lieli spārni kā pūcei. Puika sēdēja uz augsta postamenta un ar klusu nicinājumu vērās kamerā, vienu aci piesedzis ar piešķiebtās cepures nagu. Fotoattēla apakšā bija rakstīts: Kam mums viņu spārni?

- Viens no Džeka rekrutēšanas plakātiem, - Bentems paskaidroja.