Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Es aizmirsu visu - vīrieti, kas skrēja mums pakaļ, lāci un Sibīriju. Gribēju vienīgi tikt prom no šīs istabas, tālāk no izbāztās meitenes un tālu prom no jebkādas iespējas, ka mēs ar Emmu varētu piedzīvot tādu pašu likteni - nomirt un pārtapt aiz stikla izstādītos izbāžņos. Nu es zināju par Bentemu visu nepieciešamo - izrādījās, ka viņš ir prātu zaudējis kolekcionārs. Biju pārliecināts, ka, paraudzījušies zem citiem pārklājiem, mēs ieraudzītu šai meitenei līdzīgus eksponātus.

Tiklīdz bijām skriešus nogriezušies ap stūri, virs galvas ieraudzījām biedējošu desmit pēdas augstu spalvu kalnu ar asiem nagiem. Mēs iekliedzāmies, un pārāk vēlu nobremzējuši, pa peļķi aizslīdējām tieši līdz lāča ķepām. Tur mēs sarāvāmies čokurā un gaidījām nāvi. Mūs apņēma karsta un smirdīga elpa. Pār manu vaigu pārbrauca kaut kas slapjš un ass.

Lācis mani nolaizīja. Lācis mani nolaizīja, un kāds smējās.

- Nomierinieties, viņš nekodīs! - atskanēja balss, un es noņēmu plaukstu no acīm. No augšas manī noraudzījās lielas, brūnas acis virs gara, spalvaina purna.

Vai šos vārdus teica pats lācis? Vai lāči mēdz runāt par sevi trešajā personā?

- Viņu sauc Pits, - balss turpināja, - un viņš ir mans miesassargs. Diezgan draudzīgs, ja vien jūs esat draudzīgi man. Pit, sēdi!

Pits apsēdās un nu nolaizīja nevis manu seju, bet gan savu ķepu. Es acumirklī pielēcu kājās, noslaucīju no vaiga slienas un beidzot ieraudzīju pašu balss īpašnieku. Tas bija pavecs vīrs -smalks kungs ar neuzkrītošu smīnu uz lūpām, kurš lieliski piestāvēja pie viņa satriecošā veidola - cilindra, spieķa, cimdiem un augstās, baltās apkaklītes virs tumšās žaketes.

Kungs viegli pielieca galvu un pielika roku pie cepures. - Mai-rons Bentems, esmu jūsu rīcībā.

- Lēnītēm atkāpjamies, - Emma nočukstēja man pie auss, un mēs abi piecēlāmies kājās un sāniski atkāpāmies nost no lāča.

- Mēs nevēlamies nekādas nepatikšanas, kungs. Vienkārši ļaujiet mums iet, un neviens necietīs.

Bentems iepleta rokas un pasmaidīja. - Varat iet prom, kad vien vēlaties, bet tā jūs sagādātu man lielu vilšanos. Jūs tikai nupat ieradāties, un mums ir tik daudz, par ko parunāt.

- Vai tiešām? - es attraucu. - Varbūt iesākumā jūs paskaidrosiet par to meiteni tur tajā skapī?

- Un par Sibīrijas istabu! - Emma man piebalsoja.

- Jūs esat apjukuši, nosaluši un izmirkuši. Vai nebūtu labāk par to parunāt pie tases karstas tējas?

Būtu gan, tikai es negrasījos to atzīt skaļi.

- Nekur mēs neiesim, pirms uzzināsim, kas te notiek! -Emma paziņoja.

- Lieliski, - Bentems atbildēja, ne par kripatu nezaudējis labo omu. - Sibīrijas istabā jūs pārsteidzāt manu asistentu. Kā jau droši vien nopratāt, no turienes paveras ceļš uz laika cilpu Sibīrijā.

- Bet tas taču nav iespējams, - Emma iebilda. - Sibīrija atrodas tūkstošiem jūdžu tālu.

- Trīstūkstoš četrsimt astoņdesmit deviņas jūdzes, - Bentems precizēja. - Ar starpcilpu ceļojumiem es nodarbojos visu mūžu. - Viņš pievērsās man. - Savukārt tas eksponāts, kuru jūs atsedzāt, ir Sofronija Vinsteda - vēsturē pirmā īpatne, kas piedzimusi Anglijas karaliskajā ģimenē. Viņa aizvadīja aizraujošu mūžu, kas, tiesa, beidzās mazliet traģiski. Manā īpatnīcā atrodas dažnedažādi ievērojami īpatņi - kā labi pazīstami, tā nevienam nezināmi un pat bēdīgi slaveni. Ar lielāko prieku esmu gatavs jums izrādīt jebkuru vai visus. Man nav, ko slēpt.

- Tas vecis ir jucis, - es pačukstēju Emmai. - Viņš grib mūs izbāzt un pievienot savai kolekcijai!

Bentems iesmējās. (Viņam, bez šaubām, bija izcila dzirde.)

- Manu zēn, tie ir tikai vaska modeļi. Jā, es esmu kolekcionārs un senlietu glabātājs, bet es nekolekcionēju cilvēkus! Vai jūs tiešām domājat, ka es tik ilgi gaidīju uz tikšanos ar jums tikai tāpēc, ka gribu jūs izķidāt un ieslēgt vitrīnā?

- Esmu dzirdējis par vēl neparastākiem hobijiem, - es sacīju un atcerējos Enoha homunkulu armiju. - Ko jūs gribat no mums?

- Visu pēc kārtas. Pirmām kārtām ļausim jums sasildīties un izžūt. Pēc tam padzersim tēju un tad...

- Nevēlos būt nepieklājīga, - Emma pārtrauca mājas saimnieku, - bet mēs šeit uzturamies jau pārāk ilgi. Mūsu draugiem...

- Pagaidām ar viņiem viss ir kārtībā, es painteresējos, - Bentems atbildēja. - Noskaidroju, ka viņu dzīve vēl nav tik tuvu galam, kā jums varbūt šķiet.

- Kā jūs to zināt? - Emma ātri atcirta. - Ko jūs gribat teikt ar “vēl nav tik tuvu galam”?

- Ko jūs gribat teikt ar “noskaidroju”? - es vienlaikus noprasīju.

- Visu pēc kārtas, - Bentems atkārtoja. - Es zinu, ka tas nav viegli, bet esiet pacietīgi. Ir pārlieku daudz stāstāmā, lai visu pateiktu uzreiz, turklāt ir jāņem vērā arī jūsu stāvoklis. - Viņš sniedza mums roku. - Skatieties, jūs taču drebat!

- Labi, lai notiek, - es samierinājos. - Padzersim tēju.

- Lieliski! - Bentems nopriecājās un divreiz uzsita ar spieķi pa grīdu. - Pit, šurp!