Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Pūļa malā mazs pulciņš vīriešu strīdējās par to, kuram nākamajam pienākusi kārta cīnīties. Būra iekšpusē zeme jau mirka asinīs, un šķita, ka neviens īsti nesteidzas izliet arī savējās. Vīrieši tikko bija vilkuši salmiņus, un kāds līdz pusei kails spēcīgas miesasbūves vīrs nupat bija dabūjis īsāko.

- Tas bez maskas, - Šārons komentēja, nopētījis cīkstoņa kuplās ūsas un salīdzinoši maz cietušo seju. - Viņam jau laiks sākt cīņu.

Vīrietis saņēma drosmi un cienīgi iznāca publikas priekšā. Viņš skaļā balsī ar spāņu akcentu paziņoja skatītājiem, ka nav

cietis zaudējumu nevienā cīņā, ka darīs tukšpaurim galu un paturēs tā galvu kā trofeju. Un ka viņa īpašās spējas ārkārtīgi ātri sadziedēt ievainojumus neļaus tukšpaurim savainot viņu nāvīgi.

- Vai redzat šis daiļās zīmes? - Spānis uzgrieza publikai muguru, lai parādītu neglītu nagu formas rētu kolekciju. - Kāds Grimmu lācis man to nodarīja pagājušonedēļ. Tās bija collu dziļas, - viņš apgalvoja, - bet sadzija tajā pašā dienā! - Lielībnieks norādīja uz būri ieslodzīto tukšpauri. - Tam vecajam, krunkainajam radījumam nav nekādu izredžu!

- Tagad tas noteikti viņu piebeigs, - Emma sacīja.

Vīrietis ielēja sev acīs ambrozijas pudelītes saturu. Viņa augums saspringa, un no redzokļiem izšāvās gaiši gaismas stari, atstājot uz zemes deguma zīmes. Jau nākamajā brīdī gaisma apdzisa. Tā stiprinājies, spānis pārliecinoši piegāja pie krātiņa durvīm, kur viņu jau gaidīja cilvēks ar lielu atslēgu saišķi, lai atslēgtu būri.

- Paturi acīs to vīru ar atslēgām, - es sacīju. - Viņš mums, iespējams, noderēs.

Šārons iebāza roku kabatā un aiz astes izvilka ārā žurku, kas spirinājās pretī. - Vai tu dzirdēji, Ksavjēr? - viņš uzrunāja žurku. - Ej atnes tās atslēgas! - Mūsu pavadonis nometa grauzēju zemē, un tas ātri aizskrēja.

Plātīgais cīkstonis iegāja krātiņā un nostājās aci pret aci ar tukšpauri. Izņēmis aiz siksnas aizbāztu duncīti, vīrietis ieliecās ceļos un ieņēma cīņas pozu, bet nekā citādi vēlmi pēc mešanās cīņā neizrādīja. Gluži pretēji - radās iespaids, ka viņš grasās novilkt laiku, plātoties un izkliedzot profesionāla cīkstoņa draudus. - Nāc šurp, tu, zvērs! Es no tevis nebaidos! Es sagriezīšu tavas mēles gabalos un uztaisīšu no tām bikšu siksnu! Ar taviem kāju nagiem es bakstīšu zobus, bet tavu galvu pielikšu mājās pie sienas!

Tukšpauris garlaikoti vēroja spāņa dižošanos.

Cīkstonis izrādījās, pārvelkot ar dunci pār delmu, un, tiklīdz parādījās asinis, sadziedēja brūci. 11 sadzija un aizvilkās ciet, pirms kaut viena asins lāse paspēja nopilēt zemē. - Es esmu nepieveicams! - viņš sauca. - Es nebaidos!

Pēkšņi tukšpauris metās uz vīrieša pusi un ierēcās, tik ļoti nobiedējot spāni, ka tas nosvieda nazi zemē un aizšāva plaukstas priekšā sejai. Radās iespaids, ka tukšpaurim šis pretinieks ir apnicis.

Publika - un arī mēs - izplūda skaļos smieklos, un vīrietis, aiz mulsuma piesarcis, pieliecās, lai paceltu nazi. Tobrīd tukšpauris nograbināja ķēdes un, pastiepis uz priekšu mēles kā sažņaugtas dūres, sāka virzīties tuvāk pretiniekam.

Vīrietis saprata, ka godu un cieņu izdosies saglabāt, tikai iesaistoties cīņā ar briesmoni, un spēra dažus piesardzīgus soļus

uz priekšu, draudīgi vicinot dunci. Tukšpauris izšāva vienu nokrāsoto mēli uz spāņa pusi. Cīkstonis izklupa uz priekšu un trāpīja briesmonim ar dunci. Savainotais radījums iekaucās, pievilka mēli sev klāt un kā saniknots kaķis uzšņāca vīrietim.

- Tā tev būs mācība, kā uzbrukt donam Fernando! - vīrietis kliedza.

- Tas puisis laikam nekad neizdarīs pareizos secinājumus, -es teicu. - Izsmiet tukšpauri nav prāta darbs.

Šķita, ka vīrietis ir piespiedis tukšpauri bēgt. Radījums atkāpās, bet cīkstonis, joprojām sēkdams un vicinādams nazi, nāca aizvien tuvāk. Kad tukšpaurim vairs nebija, kur atkāpties, jo tā mugura jau atspiedās pret būra restēm, vīrietis pacēla nazi gaisā. - Sagatavojies nāvei, tu, dēmonu pēcnācēj! - viņš iesaucās un metās uz priekšu.

Kādu bridi es prātā pārliku, vai neiejaukties un neizglābt tukšpauri, bet drīz vien kļuva skaidrs, ka tās bijušas tikai lamatas. Tobrīd nezvēra ķēde visā garumā atradās vīrietim aiz muguras; tukšpauris to sagrāba un no visa spēka parāva uz sāniem. Dons Fernando aizlidoja pa gaisu un ar galvu ietriecās metāla stabā. Tanks!... un viņa ļenganais stāvs izstiepās uz zemes. Kārtējais nokauts.

Pieveiktais bija tik bezkaunīgi lielījies, ka publika nespēja neuzsaukt urravas tukšpaurim.

Būri iesteidzās bariņš vīriešu ar lāpām un elektrībai pieslēgtiem pīķiem, ar kādiem parasti mēdz kaitināt zvērus, un neļāva tukšpaurim izkustēties no vietas, līdz tā nekustīgo pretinieku izvilka ārā no krātiņa.

- Kurš nākamais? - iesaucās tiesnese.

Pārējie cīkstoņi apmainījās ar bažīgiem skatieniem un turpināja strīdēties. Tagad neviens vairs nevēlējās iet iekšā būri.

Izņemot mani.

Vērojot spāņa nožēlojamo sniegumu un tukšpaura viltību, man radās ideja. Tas nebija drošas uzvaras plāns, pat ne labs plāns, bet vismaz kaut kas, tātad labāks par neko. Mēs - es un tukšpauris - notēlosim viņa nāvi.