Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Tādus, kādus nebūtnes necieš visvairāk, - civilos. Es likšu tiem Dūmu ielas galā gulošajiem skrandaiņiem šaut pa mūri ar dažādiem aizdedzinātiem mēsliem, līdz visu apsardzes korpusu nodarbinās tikai tie.

- Un kāpēc lai viņi jums palīdzētu? - Emma vaicāja.

- Tāpēc, ka tur, kur es dabūju šo te, vēl daudz palika. - Šārons izvilka no apmetņa krokām savulaik Emmai atņemto ambrozijas pudelīti. - Tikai jāapsola viņiem, ka dabūs to diezgan, un viņi darīs gandrīz jebko.

- Kungs, lieciet to nost! - Bentems iesaucās. - Jūs zināt, ka es savās mājās to nepieļauju.

Šārons atvainojās un iebāza blašķīti atpakaļ zem apmetņa.

Bentems ielūkojās kabatas pulksteni. - Tagad ir mazliet pāri puspieciem no rīta. Šāron, droši vien jūsu nemiera cēlāji mierīgi guļ. Vai jūs varētu viņus pamodināt un līdz sešiem satracināt?

- Skaidra lieta, - Šārons atbildēja.

- Tad tā ari dariet.

- Priecājos izlīdzēt, - laivu virs pagriezās un, apmetnim nošņācot, aizsteidzās prom pa gaiteni.

- Mums ir pusotra stunda, lai sagatavotos. - Bentems sacīja, tomēr acumirkli nekļuva skaidrs, kam tieši būtu jāgatavojas. -Jūsu rīcībā ir viss, kas man pieder.

- Domā! - Emma pievērsās man. - Kas mums noderētu iebrukumā?

- Vai kādi šaujamie jums ir? - es painteresējos.

Bentems papurināja galvu. - Lai pasargātu sevi, man pilnīgi pietiek ar Pitu.

- Sprāgstvielas? - Emma vaicāja.

- Diemžēl nav.

- Uz to, ka jums varētu būt armagedona vistas, nemaz neceru, - es teicu tikai daļēji pa jokam.

- Viena izbāzta ir - starp eksponātiem.

Es iztēlojos, kā metu ar vistas izbāzni nebūtnei, kurš pavērsis pret mani ieroča stobru, un īsti nezināju - smieties vai raudāt.

- Es laikam kaut ko nesaprotu, - Bentems sacīja. - Kam jums šautenes un sprāgstvielas, ja varat kontrolēt tukšpaurus? Tur aiz cietokšņa mūriem to ir daudz. Tikai pieradiniet tos, un uzvara būs rokā.

- Tas nav tik vienkārši, - es teicu, apnicis paskaidrot. - Paiet ilgs laiks, līdz pakļaujas pat viens...

To būtu varējis izdarīt mans vectēvs, man gribējās piebilst. Pirms jūs viņu salauzāt.

- Nu, tā jau ir jūsu darīšana, - Bentems norūca, juzdams, ka uzkāpis man uz varžacīm. - Imbrīnes noteikti ir jūsu prioritāte, lai kā jūs to grasāties paveikt. Vispirms atvediet atpakaļ viņas -cik daudzas varat, bet manu māsu pirmo. Viņas ir viskārotākā, vērtīgākā balva un atrodas vislielākajās briesmās.

- Tam es piekrītu, - Emma sacīja. - Vispirms imbrīnes, tad mūsu draugus.

- Un ko pēc tam? - es attraucu. - Pamanījuši, ka glābjam īpatņus, tukšpauri metīsies mums pakaļ. Uz kurieni mēs bēgsim? - Tas ir gluži kā aplaupot banku: tikt pie naudas - tā ir tikai puse lietas. Pēc tam vēl jāaizbēg ar to naudu prom.

- Bēdziet, uz kurieni vien gribat, - Bentems teica, pamādams uz garo gaiteni. - Izvēlieties jebkuras durvis, jebkuru cilpu. Tikai šajā gaitenī vien jūsu rīcībā ir astoņdesmit septiņi iespējamie glābšanās ceļi.

- Viņam taisnība - kā gan lai viņi mūs atrastu? - Emma piekrita.

- Esmu pārliecināts, ka viņi kaut ko izdomātu, - es atteicu. - Tā mēs tikai nedaudz aizkavētu pakaļdzīšanos.

Bentems pacēla gaisā pirkstu, lai mani pārtrauktu. - Tieši tāpēc es izlikšu viņiem lamatas, lai izskatītos tā, it kā mēs būtu paslēpušies Sibīrijas istabā. Pitam tur dzīvo daudz radinieku; viņi izsalkuši gaidīs gatavībā otrpus durvīm.

- Bet ja nu lāči netiks ar viņiem galā? - Emma nelikās mierā.

- Tad jau droši vien tas būs jāpaveic mums, - Bentems sacīja.

- Un Bobs ir tavs tēvocis! - Emma atcirta, un šī britu idioma tā arī paliktu nesaprasta, ja ne meitenes sarkastiskais tonis. Tulkojums: esmu satriekta par jūsu nevērīgo un neprātīgo attieksmi. Bentems runāja tā, it kā gaidāmie notikumi nebūtu nekas sarežģītāks par došanos uz pārtikas veikalu: brāzieties iekšā, visus izglābiet, paslēpieties, piebeidziet ļaundarus, un Bobs ir jūsu tēvocis! Tas, protams, bija neprāts.

- Vai jūs aptverat, ka mēs esam tikai divi, - es teicu. - Divi pusaudži.

- Jā, tieši tā. - Bentems dziļdomīgi pamāja ar galvu. - Tā ir jūsu priekšrocība. Ja nebūtnes gaida kādu pretošanos, tad no armijas, kas stāv pie viņu vārtiem, ne jau no pāris bērniem, kas iejukuši starp viņiem.

ŠI cilvēka optimisms sāka mani nogurdināt. Nospriedu, ka varbūt mums tomēr ir iespēja.

- Ei, jūs tur!

Pagriezušies ieraudzījām Nimu, kurš aizelsies skrēja pa gaiteni pie mums. - Putns Džeikoba kungam! - viņš iesaucās.

- Putns ar ziņojumu... Džeikoba kungam... tikko atlidoja... gaida lejā! - Ticis līdz mums, puisis sabruka un ļāvās klepus lēkmei.

- Kas gan varētu man sūtīt ziņojumu? - es nesapratu. - Un kurš vispār zina, ka esmu šeit?

- Labāk iesim un to noskaidrosim, - Bentems ierosināja.

- Nim, rādi mums ceļu!

Nims sašļuka bezpalīdzīgā kaudzē.

- Ak kungs, būs jānolīgst tev vispārējās sagatavotības treneris. Pit, ņem to nabagu savās ķepās!

Ziņnesis gaidīja lejā foajē, un tas izrādījās liels, zaļš papagailis. Tas pirms dažām minūtēm bija iekļuvis mājā pa atvērtu logu. Tiklīdz putns nočiepstēja manu vārdu, Nimam izdevās to noķert un ielikt būrī.

Tas joprojām ķērca un sauca mani vārdā.

- DŽEII-kob! DŽEII-kob!

Papagaiļa balss atgādināja sarūsējušu eņģu čīkstoņu.