Pūķa ēna. Dārgumi

Vēlu vakarā, atstājot Vasiļinu, devos uz savu vietu. Pa ceļam segtajā galerijā mani gaidīja pārsteigums:

"Kā būtu ar nakts pastaigu, Ēn?" — Eirena ierosināja, lēnām atstumjoties no balustrādes.

Neviļus es iemīlējos vīrietī, kurš man tuvojās. Viņa figūra, izraisot patīkamu saviļņojumu. Maldinoši slinkas plēsoņa kustības, gatavs lēkt jebkurā brīdī. Viņa acis maigi mirdzēja maģiski zaļā krāsā, kad mēs stāvējām viens otram pretī. Atklāti sakot, es biju nogurusi un gribēju apgulties, bet nevarēju viņam atteikt. Jā, un ziņkāre ņēma virsroku, acumirklī padzenot nogurumu.

"Mēs varam pastaigāties," es piesardzīgi atbildēju.

Eirens pastiepa roku un es ieliku tajā savu, jūtoties kā skolniece pirmajā randiņā. Draklords izveda mani pa nepazīstamiem koridoriem, un mēs izgājām uz ielas. Kaut kur no malas bija dzirdamas balsis un vēlo brīvdienu troksnis, bet tuvumā neviena nebija.

"Tas ir jums," Eirena man pasniedza ziedu.

Nepazīstama zili balta zieda sulīgais pumpurs mēness gaismā kļuva skaisti sudrabots.

— Paldies!

Es pastiepu roku, lai paņemtu ziedu, un Eirena pieskārās maniem pirkstiem. Tas izraisīja asu reakciju. Pārāk ass tādam nevainīgam pieskārienam.

— Jums nav iebildumu mazliet lidot, vai ne?

— Uz pūķa? — sirds sažņaudzās no gaidīšanas.

Tā vietā, lai atbildētu, Eirens paņēma mani rokās, un nākamajā mirklī es piedzīvoju kaut ko līdzīgu brīvā kritiena stāvoklim. Tikai es lidoju augšā, nevis lejā. Tūlīt viss bija beidzies, un, pirms es pat paguvu elsties, es atradu sevi uz pūķa muguras. Gaidīšanas saviļņojums manus nervus kutināja kā spalva.

— Ak! Es nometu ziedu!

"Nekas. Es tev dāvāšu vēl daudz ziedu,” Eirena atbildēja.

"Es ceru, ka jums patiks lidot ar mani," piebalsoja Smaragds.

Man šķita, ka pūķis nevar aizmirst, kā es lidoju uz citu.

— Neesi greizsirdīgs! Berlians man tagad ir kā brālis. "Viņš ir precējies ar manu māsu," es viņam atgādināju.

"Eiren, es domāju, ka mums jālido uz Pūķa cilts alu, nevis…"

"Vai tiešām vēlaties sabojāt pārsteigumu?" — dralords pārtrauca pūķi.

"Nē, bet es gribu ātri padarīt Ēnu par mūsu uz visiem laikiem!"

– Čau! Vai man kāds jautāja?! — biju sašutis.

“Redzi? Mūsu ēna… Viņa… It kā viņa negribētu būt mūsu! — pūķis kļuva noraizējies.

“Lai Ēna vēlētos būt tava, tev viņa jāpārliecina, ka tas ir vajadzīgs,” es ļoti biezi devu mājienu. "Pretējā gadījumā kāds labums no tā Ēnai?"

"Bet kā tas var būt? Tas nav pareizi! Man liekas, ka tu esi viens. Vienīgais. Mūsu. Eirēna, kāpēc viņa nejūtas tāpat? Viņas vārdi mani sāpināja! Un… tas ir biedējoši… Es esmu Smaragds, smaragda pūķis, bezbailīgs kaujā, man ir bail, ka nevarēšu… Ka tāds dārgums izlīdīs no maniem skavām…” — Mani pārņēma biezs satraukuma un apjukuma sajaukums.

"Tātad, mums būs smagi jācenšas un jāpārliecina Ēna, ka mēs viņu padarīsim laimīgu," īsi atbildēja Eirena.

Es nevarēju nesmaidīt, apbrīnojot atkāpjošos majestātisko Dortholas pili un jūras viļņus, kas mirdz rietošās saules staros. Lidojām gar krasta malu kaut kur prom no pils un kalnu grēdas — uz dienvidiem.

Pa labi stiepās meži, jūrā ieplūda upes. Lidojuma ātrums bija tāds, ka, ja nebūtu pūķa burvju, es nebūtu palicis Smaragda mugurā. Pūķis vai nu pacēlās debesīs, vai nolaidās pašā ūdenī. Kādu dienu viņš ar spārna galu skrāpēja tās virsmu, un aiz mums palika spilgti fluorescējoša pēda. Droši vien kvēloja kādas aļģes vai planktons?

Drīz kļuva pavisam tumšs, bet pūķis viegli atrada sev ceļu.

"Vai vēlaties redzēt pasauli tādu, kādu es to redzu?" — viņš jautāja.

— Būtu interesanti.

Un nākamajā brīdī viss apkārt mainījās. Tumsa pazuda, uzliesmoja krāsās, un it kā apkārtnei tika pievienota gaisma un apjoms. Dažas krāsainas miglas svītras apņēma priekšmetus vilcienos, virpuļoja virpuļos, un viss, kas bija lejā, bija krāsots ar pulsējošiem mirgojošiem punktiem.

"Tā ir maģija. Viss robežu pasaulē ir ar to piesātināts,” skaidroja Eirena.

— Kā ar punktiem? Fireflies?

"Nē, tās ir dzīvas būtnes. Piemēram, tur gorloderis dzenā zaķi. “Attēls pietuvojās, un es skaidri redzēju garausu, kas, izvairoties, mēģināja aizbēgt. Viņam aiz muguras steidzās būtne, kas atgādināja hiēnu.

— Man viņu žēl…

“Bet plēsējs arī grib ēst. Šī ir mātīte, kurai jābaro kucēni. Kam tu dosi priekšroku? Pastāsti man, un mēs vienu izglābsim, bet otru nolemsim,” jautāja Eirena.

"Lai viss rit savu gaitu," es aizvēru acis, un, kad es atkal atvēru acis, pasaule atkal kļuva pazīstama. — Tāda vara nav visiem. Tas liek jums katru brīdi izdarīt izvēli.

"Tieši tā, Marina. Un es arī cenšos pierast pie šīs nastas."

Es neatbildēju, bet tajā brīdī es kaut ko sapratu par Eirenu. Viņš ir labs cilvēks, ja apzinās, ka vara ir ne tikai neierobežotas iespējas, bet arī tā pati atbildība. Atbildība par cilvēku likteņiem viņa lietā. Esmu jau pietiekami daudz redzējis pretējos piemērus.