Pūķa ēna. Dārgumi

Priekšā parādījās kalnu grēda. Nav tik spēcīgs kā Dragon Ridge, bet skaists un zaļš savā veidā. To pārvarējuši, sākām braukt lejā, līdz nokļuvām kādā jaukā izcirtumā. Šeit viss nebija sliktāks kā vienā ļoti veiksmīgā filmā par milzu zilo humanoīdu radību rasi. Brīvā kritiena brīdis, un es atradu sevi Eirenas rokās:

"Mēs esam ieradušies," viņš paziņoja un it kā negribīgi nolika mani zemē.

Ir bail atzīties, bet es negribēju, lai viņš mani izlaiž no rokām…

"Šeit ir silti," es ar nelielu neapmierinātību atzīmēju.

Pat plānā kleitā, ko valkāju vakariņās, man nebija auksti. Ja būtu vēsāks, būtu pamats pieglausties pie vīrieša. Es ļoti vēlējos pieskārienus un apskāvienus, bet es negribēju tā padoties.

— Mēs esam dienvidos. Tas ir tikai akmens metiena attālumā no Soliyar. Šeit jau sen ir vasara.

— Ko mēs šeit darām?

— Randiņš skaistā vietā. Vai tā teica tava māsa? Pastaigāsimies pa pludmali, paskatīsimies uz jūru, vienkārši runāsim par to, ko vēlies.

"Pastāstiet man par šo vietu," es jautāju. — Kāpēc šeit ir tik pasakaini? Mēs staigājām Torisvenā vairākas dienas un neko tādu nesastapām ne dienā, ne naktī.

– Šo reģionu īpatnība. Īpaša maģija, īpašas radības. Mūsu klimats ziemeļos ir bargāks.

"Un man arī patīk Torisvens," es pasmaidīju. "Ja tā nebūtu bijusi vajāšana, es būtu vairāk izbaudījis braucienu uz Drakendortu," es paskatījos uz drakelordu.

Eirena noplūka vairākus mirdzoši rozā ziedu pumpurus, veikli veidoja tos kā vainagu vai diadēmu un uzlika man uz galvas.

— Tu esi tik skaista, Ēna! Tas ir pat elpu aizraujoši! Nekad agrāk neko tādu nebiju piedzīvojis, ”viņš pārbrauca ar plaukstu pāri manam vaigam.

Es tik tikko varēju atturēties, lai aiz baudas neaizvērtu acis.

"Vai jūs to visu sakāt ar nolūku?"

— Es saku, ko domāju. Šis… Šis ir šeit,” viņš impulsīvi uzsita sev pa krūtīm. — Ar tevi viss ir savādāk. Gaišs. Akūti… Zini, man ir grūti par to runāt, bet es vēlos, lai tu zinātu, kā es jūtos. Tas viss ir īsts. Es skatos uz tevi un zinu, ka no šī brīža man neviens cits vairs nav vajadzīgs. Es to sapratu jau toreiz — mūsu pirmajā tikšanās reizē, kad pamodos, sajutu, ka esi tuvumā.

— Tas bija sapnis…

— Nē. Jūs kaut ko prasījāt zobenam, un tas piepildīja jūsu vēlmi tā, kā jūs to formulējāt.

— Komiska zīlēšana. Es teicu: "Es guļu jaunā vietā, līgavainis sapņo par līgavu." Dažreiz meitenes šeit uz Zemes izklaidējas šādi.

— Un kā tas darbojas?

— Ak, nekādā gadījumā. Es vēl neesmu saticis nevienu, kam tas tiešām būtu izdevies. Un man ir… — es pēkšņi samulsu.

"Un jūsu rokās bija viens no pieciem mūsu pasaules spēcīgākajiem artefaktiem," Eirena pasmaidīja, pievelkot mani tuvāk.

"Un tagad manās rokās ir viens no pieciem spēcīgākajiem vīriešiem pasaulē?" — es apskāvu viņa kaklu, nolemdama, ka pietiek ar dauzīšanu pa krūmu.

Kāpēc aizkavēt neizbēgamo? Es nevaru noliegt to, ko jūtu pret Eirenu. Lai tā vēl nav mīlestība, bet simpātijas un interese. Un arī vēlme. Līna mani apgaismoja par savienojuma darbību. Pretestība ir veltīga. Agri vai vēlu mēs pamodīsimies vienā gultā.

"Zini, man patīk, kā tas skan no tavām lūpām," Eirena atbildēja uzreiz aizsmakušā balsī.

Viņa lūpas pēkšņi bija ļoti tuvu. Es piecēlos uz pirkstgaliem, noslēdzot atlikušo distanci. Pasniegusi roku, viņa pārvilka apakšlūpu pār viņa apakšlūpu.

"Vai jūs mēģināt mani savaldzināt, Ēn?" — rūcošās notis vīrieša balsī manī atbalsojās ar patīkamu vibrāciju.

— Vai es cenšos?! — Es pievienoju sašutuma noti un piespiedu visu savu ķermeni viņam, čukstot: "Es nemēģinu, es pavedinu!"

Par to, ka mēģinājums bija izdevies, liecināja patīkamais stingrums, ko nepārprotami jutu vēderā. Draklords pārņēma manu muti. Viņš mani skūpstīja tik impulsīvi, tik izmisīgi, ka nebija laika elpot. Viņa mēle valdīja pār manu muti ar iekarotāja spiedienu. Sajūtu vilnis mūs pārņēma, ienesa juteklisku baudu virpulī. Nakts tropu meža aromāti un veselīgs vīrieša ķermenis reibināja. Es piespiedos viņam pretī, instinktīvi vēloties būt tuvāk. Es uz skūpstu atbildēju tik pašaizliedzīgi, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Noskūpstīju viņu un sapratu, ka šis ir kāds jauns posms manā liktenī. Ceru, ka esi laimīgs…

Pēkšņi nobijusies es vispirms pārtraucu skūpstu, atbrīvojoties no drakloda apskāvieniem, nedaudz pirms bija pienācis punkts, no kura nevar atgriezties. Mēs skatījāmies viens uz otru, smagi elpodami. Eirēna mazliet jautā, es samulsu. Pēkšņi viņš piesardzīgi paskatījās apkārt.

— Kas notika? — es saspringu.

"Šķiet, ka kāds mūs vēro," dralords tikko dzirdami sacīja.

Mirklis, un es atkal esmu viņa rokās. Es piespiežos pie sāniem, bailīgi ieskatoties nakts krāsu dažādībā.

— Nebaidies ne no kā, Ēn. Ejam,” Eirena apskāva mani aiz pleciem un noskūpstīja manu deniņu.

Paskatoties uz augšu, es pamanīju viltīgās gaismas, kas iemirdzējās viņa acīs.

— Tu to darīji speciāli, vai ne? Vai tur neviena nebija?

— Nu kāpēc? Tur vienmēr kāds ir,” atbildēja nevērtīgais dralords!

30. nodaļa. Skaistākā nakts no daudzām…