Pūķa ēna. Dārgumi

Pa tikko pamanāmu taciņu lēnām nokāpām līdz jūrai. Koki pašķīrās, atklājot virsmu, ko klāja mirgojoši viļņi. Tad taka strauji pagriezās un veda mūs uz slēgtu līci. Ūdens šeit izrādījās mierīgs un gluds. Novilcis kurpes, gāju gar malu.

— Silti! Un caurspīdīgs… — viņa ielūkojās dziļumos.

Apakšā, nedaudz tālāk, mirgoja daži zemūdens augi un peldēja mazas krāsainas zivtiņas. Likās, ka milzīgā akvārijā būtu ieslēgts dārgs dizaineru apgaismojums. Šķiet, ka ir nakts, bet ūdenī ir vēl vieglāk nekā ārā. Man ļoti gribējās novilkt drēbes un nopeldēties.

— Sagatavoju dvieļus un segas gadījumam, ja gribēsies peldēties vai saaukstēties. Viņi man arī iedeva veselu grozu ar visdažādākajiem ēdieniem, — Eirena domīgi uzskaitīja, neapzināti izlobīdama matus pakausī. "Tas ir tur," viņš norādīja uz priekšu.

Šeit es pamanīju īstu piknika vietu, pat ar nelielu nojumi.

— Kad tev bija laiks visu sagatavot?! — Es biju pārsteigts, jo Eirena Dortholā ieradās agri no rīta un pa dienu neizgāja.

— Vēl naktī. Vispirms es lidoju uz šo vietu un līdz ar to arī pie jums.

— Oho! Bet kur tu to visu dabūji? — Es norādīju uz veselu bagātību bagātību, ar kuras palīdzību varēja ērti noorganizēt pat nakšņošanu.

— Grapa parūpējās, kad dalījos savos plānos.

es pasmaidīju. Šķiet, ka mēs ar Erlīnu Zinboro galu galā kļūsim par labiem draugiem.

— Starp citu, par Grapu. Tas vīrietis, par kuru tu runāji…

— Jaross Nergs. Vakar es to nogādāju Zinborro pilī un man šķiet, ka viss izrādījās labi.

— Kā tu to saprati? — es nogrimu uz izklātās segas.

— Kā tu saprati? „Eirena apsēdās viņam blakus un sāka rakties pa milzīgu pārtikas grozu. Tur atradu pudeli un divas glāzes. Viņš man pasniedza vienu. — Grapa uzvilka vieglu kleitu un izskatījās vienkārši brīnišķīgi, kad iznāca satikt savu topošo vīru. Puisis viņu ieraugot palika bez vārdiem. Viņš bija dzirdējis runas, ka māsas Zinboro… Maigi izsakoties, viņas nebija daiļavas. Tāpēc es biju patīkami pārsteigts. Un Erlīna izskatījās interesanta un romantiska. Atklāti sakot, es arī to no viņas negaidīju.

Eirena ielēja manā glāzē vīnu. es pasmaidīju. Šķiet, ka Grapa izmantoja manu padomu. Mani uzrunāja tas, ka viņa bija gatava klausīties un mācīties. Tas nozīmē, ka viņai viss būs kārtībā.

— Tātad Grapa un Jaross patika viens otram?

— Noteikti! Mēs kopā apglabājām mirušos, un pēc tam es izpildīju saderināšanās ceremoniju. Tagad, paliekot zem viena jumta ar savām māsām, Nīrs Nergs nevienu nediskreditē.

— Vai viņš tagad ir pilī?

— Jā. Kādam ir jāpieskata māsas un viņu īpašums. Robeža ar Berštonu ir pārgalvīgu cilvēku pilna, un baumas ātri izplatās. — Mēs ar Lizu redzējām vienu laupītāju vienību. Vai jūs domājat, ka Jaross viens pats var tikt galā ar pils aizsardzību? "Nerga vīriem būs nepieciešama nedēļa, lai sasniegtu Erlingu Zinboro, taču maz ticams, ka kāds uzdrošināsies sākt nemierus vai izlaupīt pili, kamēr tur atrodas tik krāšņs karavīrs." Tiek baumots, ka viņš ir drosmīgs karotājs, godīgs pret draugiem un nežēlīgs pret ienaidniekiem pēc tam, kad viņš spēja aizsargāt sava tēva zemes no Nirfeat iebrukuma. Turklāt viņš nebūs viens. Daži no Zinborro iedzīvotājiem palika uzticīgi Erliniem, viņi palīdzēs aizsargāt māsas, ja notiks laupīšana.

— Labi. Grapa droši vien priecājas, ka tuvumā atradīsies kāds, kas var viņai palīdzēt?

— Tas tiesa. Diez vai šādā laikā viņa gribētu nakšņot viena. Man šķita, ka pat tā stunda, ko pavadīju, lai lidotu uz Nier Nerg, viņai sagādāja nepatīkamus brīžus. Daži kalpi mēģināja pamest pili, paņemot līdzi vērtīgas mantas, taču sargi jaunā kapteiņa vadībā to neļāva. Viņš vadīja Erlīna apsardzi, pulcējot sev apkārt lojālus cilvēkus un pārliecinot dažus kalpus palikt un kalpot tālāk.

"Nu, tas ir lieliski," es iemalkoju vīnu, kas izrādījās skābi salds un aromātisks. Viņa paskatījās uz sāniem uz līci: "Vai jūs domājat, ka ūdens vēl nav atdzisis?"

— Es iesaku jums to pārbaudīt. Vai jūs protat peldēt?

— Noteikti!

Es lieliski peldēju. Fitnesa klubos, uz kuriem es gāju, vienmēr bija peldbaseini un instruktori. Un vairākas reizes gadā Cvetkovs mani aizveda uz jūru. Es nevarētu iztikt bez šī obligātā rituāla. Tomēr man patika arī ceļot. Dodieties uz skaistām vietām. Un jo īpaši peldēšana. Iespējams, tāpēc, ka mans vīrs gandrīz nemācēja peldēt, un šī bija iespēja pabūt vienam, dreifējot boju zonā vai pat aiz tām.

Tagad es negribēju iet ūdenī viena, tāpēc nolēmu izmantot kādu triku. Uzmetusi skatienu vīrietim, viņa iedeva viņam savu glāzi un graciozi piecēlās. Viņa devās uz ūdens pusi, šūpodama gurnus. Ejot viņa sāka atraisīt kleitas ņieburu. Par laimi, to bija vienkārši un viegli noņemt neatkarīgi. Nokļuvusi krastā, viņa nometa kleitu smiltīs, paliekot tikai plānākajos bikses. Un, neapstājoties, viņa iegāja ūdenī, aizbaidot krasta tuvumā mirgojošās zivis.

Es jutu Eirenas skatienu sev uz muguras. Tas man radīja zosādu un apgrūtināja sprauslas. Bet es apzināti nepagriezos, bet domās saucu viņu: “Nu, nāc! Kāpēc tu tur sēdi? Ir pienācis laiks skriet pie manis, cik ātri vien iespējams!