Pūķa ēna. Dārgumi

— Es zinu. Pat tad, kad mans tēvs bija dralords, viņam bija aizdomas, ka Zinborro pazīst nirfeats. Šajā neveiksmīgajā dienā Valdam bija nopietna saruna ar grāfu Zinboro. Es pat pasaucu viņu uz Sven-Hallu, nepaskaidrojot, kāpēc — sasmīnēju, it kā būtu iedzērusi malku neatšķaidīta skāba vīna. — Kāds brīdināja Ērlu… Jā, tu pats zini, kā tas viss beidzās.

– Šeit! Tāpēc es jums lūdzu: pagaidiet, kamēr piedzims mans mantinieks, un tad mēs kopā apciemosim grāfu Zinboro.

Vasiļinas sejā atspoguļojās jūtu cīņa. Kā māte viņa piekrita vīram, bet kā mīloša māsa nevēlējās kavēties. Bet viņa nekad neizteica savu sašutumu. Tā vietā viņa jautāja:

"Tu teici, ka jūti viņu?"

— Jā. Smaragds skaidri juta savu Ēnu, bet tad šī sajūta pazuda. Gandrīz uzreiz.

— Un jūs nevienu nepamanījāt?

— Pie ezera pamanīju nelielu atdalījumu. Vairāki dižciltīgi nieri ar sargiem. Sīkāk es to neredzēju. Viņš lidoja pēc iespējas augstāk. Es domāju nolaisties lejā un pārbaudīt savu maģisko redzējumu, bet uzreiz sajutu Nirfeat maģiju un nolēmu, ka tas varētu būt lamatas. Tikai slinkie nezina, ka Torisvena jaunais draklords meklē Ēnu. Varbūt viņi apzināti mēģināja mani pievilināt.

"Kas viņiem traucē notvert jūs tieši pilī?" "Jums tur nav cilvēku," Reginhards uzdeva saprātīgu jautājumu.

Tā bija patiesība. Bez zobena es nekādi nevarēju pilnībā atbrīvoties no melnā pelējuma. Viņš to sadedzināja ar pūķa liesmu, tāpēc pils mūri uz visiem laikiem bija klāti ar sodrējiem, bet ik pa brīdim atkal parādījās. Šī iemesla dēļ es neturēju nevienu sargu vai kalpu. Cilvēki sāka slimot. Tāpēc man bija tikai palīgi, kas nāca no tuvākā ciema. Pabeiguši nepieciešamos darbus, viņi tajā pašā dienā aizbrauca, nekad nepaliekot pa nakti.

— Nirfeats regulāri uzbrūk Svenam Holam, taču parasti tie ir briesmoņu bari, ar kuriem pūķim nav grūti tikt galā. Viņi vēl nav nosūtījuši uz sienām nevienu nopietnu vienību.

— Kāpēc? Kad es biju šeit, pilī, viņi ieradās veselā armijā. "Jūs pats to redzējāt," Vasilina bija pārsteigta.

— Tāpēc, ka viņiem ir vajadzīga ierobežojuma atslēga. Tev tā bija, bet Eirēnai nē. Šķiet, ka nirfi arī par to zina,” manā vietā atbildēja Reginhards.

— Nirfejai ir vajadzīga robežu atslēga, lai iegūtu varu pār visu Torisvenu un Eirenu! — Līna uzminēja.

"Tieši tā," es pamāju. "Bez zobena viņiem es esmu tikai pūķis, kas var radīt nepatikšanas, bet nekas vairāk." Kamēr Indētājs nav manās rokās, es esmu nepilnīgs dralords. Reach burvība man īsti nepakļaujas, un Nirfeats nav jēgas tērēt laiku un cilvēkus uz mani.

"Tātad, mums arī jāatrod zobens…" Līna vīlusies sacīja, atspiedusies krēslā.

Viņa sarāvās, iejutās ērtāk. Viņa noglāstīja vēderu.

"Ir viens rituāls, kas var palīdzēt atgūt Indētāju, bet man būs nepieciešama ēna, lai to izpildītu," es nopūtos. "Izskatās, ka man tomēr būs jāapciemo Erlings Zinborro." Šī ir vienīgā vieta, kuru Torisvenā vēl neesmu apmeklējis. Man nav ceļa uz Kirfarongu un Solijaru. Un viņa netika atrasta Drakendortā. Vienīgā cerība, ka Zinborro tas ir, pretējā gadījumā jums būs jāriskē ar savu ādu, izpētot Berštonu, kas ir apsēsts ar nirfeates…

— Saproti. Bet man šķiet, ka laika gandrīz nav. Taču ar Zinborro Erlinga pārbaudi vien nepietiek. Tur ir jāiztīra Nirfeat infekcija. Erlings Zinborro ir vārti uz Drakendortu, ko viņi joprojām cer salauzt. Būtu jauki atrast Indētāju. Tad es slēgtu robežu un lēnām tiktu galā ar tiem nirriem, kuri paliek Torisvenas teritorijā.

— Netālu no Zinborro, ne mazāk bīstami kā Berštonā. Tevi var pieķert tāpat kā tēvu, vai arī viņi var kaut ko citu izdomāt,” piebilda Reginhards.

Viņš pēkšņi apklusa, it kā ieskatījies sevī.

— Reg, kas noticis? — Līna satraukta paskatījās uz viņu.

— Mums ir ciemiņi…

— Kuru?

— No Kirfarongas. Labs plāns, Eiren. Tas ir pareizi, bet nesteidzieties,” mūsu sarunā atgriezās Regs. — Es zinu, par ko runāju. Tieši ar Zinborro viss sākās pagājušajā reizē. Es tur atradu Lindaru, un tad ar viņas palīdzību, kaut arī piespiedu kārtā, nokļuvu gūstā. Tajā pašā laikā tika notverts Valds, un tas, kas notika ar pārējiem drakladriem, joprojām nav zināms.

— Esi mēģinājusi to noskaidrot? — ES jautāju.

— Soliyar un Kirfarong robežas ir cieši noslēgtas. Es nevarēju kliegt vietējiem draklordiem, un es nepārkāpu robežas bez atļaujas. Ceļošana kājām uz Soliyar ir iespējama, taču tikai tad, ja jūs ieejat no jūras, kur barjera nedarbojas, taču tas aizņemtu pārāk ilgu laiku, piemēram, Kirfarong gadījumā. Bet tur nokļūt un pāri jūrai nav tik vienkārši. Safīrs labi saskaras ar ūdeni, tā barjera spēcīgi izvirzās jūrā. Neskatoties uz to, es nosūtīju divus kuģus abos virzienos, bet līdz šim no tiem nav ziņu. Un Bērštons…

— Bērštons ir atklāts, bet tas ir tikai aizdomīgi. Risks ir pārāk liels,” es secināju.

Šis limits pilnībā nonāca Nirfeats kontrolē, un kopš tā laika no turienes nav saņemtas nekādas ziņas.

Bērni uz ielas pēkšņi pārtrauca spēlēties un pacēla galvas uz augšu, it kā vērotu kaut ko, kas lido debesīs.