Pūķa ēna. Dārgumi

Bērni kā viens skatījās uz ziemeļiem un tad pēkšņi atrāvās un pazuda no redzesloka. Gandrīz tajā pašā mirklī kabinetā ielidoja zilo ziedu pūķis un, skaļi čivināt, apsēdās uz Līnas piedāvātās plaukstas.

Dimanta ēna uzmanīgi klausījās viņā un tad apmulsusi paskatījās uz mums.

— Viņš saka, ka pilij no ziemeļiem tuvojas pūķis…

— No ziemeļiem? Vai tas tiešām… — sāku saprast, kurus tieši viesus Regs bija pieminējis.

"Finbard Frost, nav neviena cita," viņš apstiprināja.

Ne vārda nesakot, abi metāmies uz izeju.

— Viņi aizmirsa par mani! — atskanēja sašutusi skaņa no aizmugures. — Es arī esmu ziņkārīgs!

"Ej satikt viņu," Reginhards man pamāja, un viņš atgriezās pie savas sievas, palīdzot viņai piecelties.

Ar tādu vēderu Lina vairs nevarēja kustēties tik ātri kā iepriekš. Es viņus nesagaidīju un pirmais izskrēju pils pagalmā. Bērni jau bija sapulcējušies uz sienām, kur bija ērtāk novērot. No plaukstas apakšas es arī paskatījos uz augšu. Maģiskā redze ļāva viegli saskatīt lejupejošo pūķi, baltu kā sniegs, bet ar dziļi zilu cekuli. Bez šaubām, tas bija Finbar Frost.

— Viņš tik tikko turas! — netālu atskanēja Reg balss. — Mums vajadzīga palīdzība.

Viņš noskūpstīja sievu templī un skrēja uz priekšu. Jau uz piektā pakāpiena no zemes pacēlās milzīga dimanta bruņās tērpta ķirzaka. Pūķa un ēnas stari izmeta žilbinošu atspīdumu no tā virsotnes, un tā slīpās skalas dzirkstīja visās varavīksnes krāsās. Spēcīga vēja brāzma no spārnu plivināšanas pacēla putekļus gaisā. Pavasaris šogad izrādījās sauss, un pārējās dienās bija karsts kā vasarā.

Pagaidījusi, kad viņš nedaudz attālināsies, arī es pacēlos gaisā. Kopā mēs ātri nonācām līdz tikšanās vietai. Pēc sveicienu apmaiņas viņi ieņēma vietas labajā un kreisajā pusē un sāka dalīties ar maģiju — spēju to darīt visiem dralordiem piešķīra Pūķis Priekštecis.

Zeme trīcēja, kad mēs trīs nolaidāmies pils pagalmā. Diezgan plašs, tagad man šķita šaurs, un es steidzos pieņemt cilvēka veidolu. Reginhards darīja to pašu, bet Finbārs nesteidzās.

"Vai tas ir… Kirfarongas dralords?" — Vasiļina jautāja, skatoties uz safīra pūķi.

"Jā," Regs pamāja.

— Kāpēc viņš nepagriežas? — viņa jautāja pēc pāris grūtākām gaidīšanas minūtēm.

Frosts lēnām paskatījās apkārt, apgāja apkārt, pakratīja galvu un skaļi šņāca.

"Viņš nevar," es biju pirmā, kas izteica savas domas.

"Tas nedarbojas… Ir pagājis ilgs laiks bez ēnas…" — garīgi apstiprināja citplanētiešu balss.

Tas nebija Smaragds, ar mani runāja pūķis Frosts.

Tikmēr Zlata nokāpa no sienas un pieskrēja pie mātes un, satverot viņas roku, sāka kaut ko čukstēt, piesedzoties ar plaukstu un skatoties uz pūķi. Viņi pat strīdējās, un tad Zlatai apnika glabāt noslēpumu:

— Bet vai es varu mēģināt, mammu? Es arī esmu Pūķa ēna!

Es jau sen pamanīju, ka šīs meitenes spējas nedaudz atšķiras no parastajām, kas raksturīgas ēnām. Un pat nav tā, ka Lindaras dvēsele viņā atdzima. Viņas dvēsele kopš dzimšanas piederēja divām pasaulēm vienlaikus, un tas atstāja savas pēdas, un man bija aizdomas, ka nākotnē viņa kļūs par spēcīgu magu.

— Reginhard, — Līna vilcinājās. “Zlata vēlas palīdzēt cienījamai Nier Finbar kļūt par cilvēku, taču es uztraucos par viņas drošību.

— Kādā ziņā? Regs sarauca pieri.

— Viņš… hmm… viņu neēdīs?

“Es neēdu mazas meitenes, njera! Kā tu varēji tā domāt par mani?” — viņu galvās dārdēja Frosta sašutusi balss.

— Piedod man, Njērs Frost, bet mātes mēdz uztraukties par saviem bērniem. "Mēs jūs nemaz nepazīstam," Vasiļina pieklājīgi pasmaidīja.

"Es pieņemu jūsu atvainošanos, ēna ēna," safīrs graciozi nolieca galvu.

Zlata ar vecāku atļauju pienāca tuvāk un pasmaidīja:

"Sveika, Nīr Frost," viņa aizrāvās. — Mani sauc Zlata Berliana.

Viņa nemaz nebija samulsusi, kad milzīgas ķirzakas galva, kas rotāta ar gariem ragiem uz cekulas, pienāca ļoti tuvu. Es neviļus pasmaidīju. Nav pagājis daudz laika, un mazais nelietis vairs nesagroza vārdus un uzvedas kā pieaugušais, kad tas tiek prasīts. Es nezinu, kāpēc, bet es izturējos pret šo mazo meiteni gandrīz kā pret savu meitu. Vai brāļameita. Ja Līnas māsa kļūs par manu sievu, tad mēs tiešām kļūsim radniecīgi.

"Sveika, jaunais nyera. "Priecājos iepazīties," safīrais atbildēja, lai visi dzirdētu. "Tomēr es nedomāju, ka jūs varat…"

Negaidot, kad safīra beigsies, Zlata uzlika plaukstu uz viņa deguna tilta un aizvēra acis. Frosts apstājās uz īsu brīdi, un, kad meitene noņēma plaukstu, pūķa siluets mirgoja, peldēja, un tagad tā vietā stāvēja raupja brunete ar matiem līdz pleciem un caururbjošām zilām acīm.

"Ak…" viņš bija pārsteigts, skatīdamies uz meiteni, kura uzvaroši pasmaidīja un pēkšņi sabruka kā maiss zemē.

Nedaudz vēlāk mēs visi četri atgriezāmies pie galda birojā, un viss atkārtojās. Tikai tagad safīrs rija trauku pēc trauka. Maģisko spēku izsīkums tika ārstēts tā — ar labu barošanu, miegu un atpūtu. Kamēr viņš ēda, Reginhards viņam pastāstīja mūsu stāstus.

— Kas tajā laikā notika Kirfaronā? Vai nirfeats tevi vēl nav sasnieguši? Vai dzesētājs ir neskarts?

"Viņi mani nesasniedza, bet Aniorai nepaveicās…" Finbārs satumsa.