Pūķa zvaigznaja infra

—    Bet ja tu, vectetiņ, saslimsi? Jusu ārsti ir universāli, no visa kā pa druskai, bet pamatīgi nekā . . . Ne jums kardiologa, ne geriatra .. . Nē, kā nu gribi, es tevi nelaidīšu.

—    Gribu redzēt, kā tu mani nelaidīsi! — vectēvs pasmaidīja. Bet, drošs paliek drošs, viņš sāka vilkt mugurā sintētiskās sermuliņādas kažoku.

Kad viņš bija aizgājis, māte vēl ilgi staigāja no kakta kaktā, klusi dudinādama:

—    Zūd loģiskā domāšana . . . vecuma skleroze . . . Un tādu cilvēku — uz trīsdesmit gadiem . . . Veselības pārbaudi… Es to pieprasīšu … es rakstīšu…

Nekur viņa tomēr neaizrakstīja, un tai pašā gadā no Kilimandžāro startēja ekspedīcija uz Pūķa zvaigznāja Infru.

*

* *

Starp Lielā Lāča kausu un nespožo Mazā Lāča kausiņu stiepjas vājo zvaigžņu virkne. Ar zināmu iztēles piepūli tur saskatāms līkumainas čūskas rumpis ar pieceltu galvu. Tas tad ir Pūķa zvaigznājs. Visas savas apzinīgās dzīves laikā zvaigžņainajās naktīs esmu

raudzījies augšup, lai saskatītu Puķa rīkli. Uz turieni bija aizlidojis mans vectēvs.

Divdesmit deviņi gadi ir liels laika posms. Es izaugu, pabeidzu skolu, izraudzījos specialitāti. Es kļuvu par putnkopi — mans darbs dzīvās dabas stūrītī nebija bijis veltīgs. Mūsu institūts audzēja dekoratīvos putnus. Laikraksti tos dēvē par dziedošajām puķēm. Diezgan sarežģīts ceļš: paradīzes putnus krusto ar baložiem un cīruļiem. Nākas noņemties arī ar iedzimtības uzlabošanu. Bet rezultātā tagad katra dārza bērzos un priedēs, visās varavīksnes krāsās laistīdamies, dūdo sīki, pāviem līdzīgi putnēni.

Man jau bija ģimene (mana māte atzīst agras laulības). Nu man jau ir lieli bērni — dēls un divas meitas. Dēls diemžēl ir slimīgs — ar vājām plaušām. Vecmāmiņa visu laiku aprūpē viņu. Bet tā nu ir mūsu ģimenes nelaime. Meitenes gan ir jaukas, veselīgas un apdāvinātas. Abas teicamnieces — viena beidz mūzikas skolu, otra sapņo kļūt par putnkopi. Cer izaudzēt lakstīgalu ar krāšņām spalvām.

Darbs, rūpes, raizes. . . Divdesmit deviņos gados daudz kas aizmirstas. Protams, arvien retāk un retāk es raudzījos Pūķa zvaigznājā. Ar jaunu satraukumu klausījāmies pēdējās ziņas 2056. gadā (divdesmit devītajā pēc skaita). Ekspedīcija neatgriezās. Kāda nelaime to piemeklējusi ceļā? Kas to lai zina? Godīgi sakot, uz vectēva atgriešanos daudz vis necerēju. Saki ko sacīdams, astoņdesmit plus divdesmit deviņi — pamatīgs vecums.

Mēs tomēr apmetāmies vectētiņa vasarnīcā. Tepat tuvumā Uļjanovskā ir Dekoratīvo putnu institūts. Ar aeromugursomu divdesmit minūtes lidojuma. Labā laikā jauks ceļojums. Lietū, protams, par visu to ne- nošķendēties, līdz tiec virs mākoņiem.

Pēc noteiktā laika pagāja vēl trīs gadi. Reiz kādā vasaras vakarā es sēdēju ar Marinu (jaunāko meitu, nākamo putnkopi) pie dārza vārtiņiem. Tikko bijām atgriezušies no Vetlugas, kur ķērām putnus. Pārvolgā ir vēl tādi stūrīši. . . Meži, purvi, niedraines. Tu izliec cilpas, klausies putnu vīterošanā un vāri zivju

zupu. Nav ne laikrakstu, ne radio, ne cilvēku. It kā nemaz vēl nebūtu trešā gadu tūkstoša.

Tā mēs sēžam pie vārtiņiem. Dienā sasilusī pļava vēdīja silta medus smaržu. Samtainajā debess zilgmē lidinājās putniņi — dzeltenā, sārtā un apsūbējuša vara krāsā. Pēkšņi putni iespurdza krūmos, kaut kas ietark- šķējās … un maza auguma pasirms vīrs neveikli nolaidās pļavā.

—    Vai te dzīvo Katerina Kimovna? — no aero- mugursomas atbrīvojies, viņš jautāja. — Es vēlētos viņu satikt.

Viņš runāja tā, kā runāja gadsimta pirmajā ceturksnī: izrunāja katru vārdu līdz galam, bez kādiem jaunmodes strupinājumiem un ar priedēkļiem, kas tagad teikumā šaudās, kā pagadās.

—   Mana māte ar mazdēlu pašreiz ir Ēģiptē, — es atbildēju. — Vai jums vajag viņas adresi?

Atnācējs sniedza man roku.

—    Pavļik!

Es iepletu-acis. (Jau turpat divdesmit gadus neviens mani nebija uzrunājis par Pavļiku.) — Kā tu esi izaudzis! Pavisam liels! Vai tu mani nepazīsti? Lai gan es pats sevi nepazīstu. Vai tu atceries: «Vectētiņ, pie tevis ieradies slimnieks?»

—   Radij Grigorjevič? Pa kuru laiku … Vai vectētiņš arī atgriezies? Nu stāstiet, stāstiet visu pēc kārtas.

* * *