Sargasi kosmosā

—  Vienalga, pārāk maz Inspicēšanas dienesta ūtru­pei, — Vilkokss neslēpa šaubas.

—   Gadās tomēr, ka notiek brīnumi, — aizrādīja Tans Ja. — Es uzskatu, ka jāpamēģina. Ja neveiksies, mēs taču nebūsim neko zaudējuši…

Tika vienbalsīgi nolemts, ka «Karalienes» apkalpe pievieno savas algas pamatkapitālam, bet varbūtējie ienākumi tiks sadalīti proporcionāli summai, kādu katrs ieguldījis. Par solītāju vienprātīgi ievēlēja Van Raiku. Tā kā neviens no apkalpes locekļiem nevēlē­jās palikt malā, kapteinis Dželiko piekrita noīrēt ku­ģim sargu, un komanda pilnā sastāvā devās izmēģi­nāt laimi.

Krēsla Naksosā iestājās agri, un gaiss te, tālu no degvielas izgarojumu pilnā lidlauka, bija piesā­tināts ar ziedu aromātu, kas Zemes iedzīvotājam likās pārāk stiprs. Tā bija tipiska nomales pilsētiņa, kurā no vienas vietas mirgoja trokšņainu kafejnīcu

ugunis. Bet «Karalienes» ļaudis devās tieši uz tirgus laukumu, kur bija jānotiek ūtrupei.

Uz ļodzīgas platformas no tukšām kastēm stāvēja vairāki cilvēki — divi Inspicēšanas dienesta zilgan­zaļajos formas tērpos, kāds pilsētnieks rupjas ādas un auduma apģērbā un policists melnā mundierī ar sudraba rotājumiem. Lai gan Naksosa bija mazap­dzīvota nomales pilsētiņa, formalitātes šeit ievēroja stingri.

Ne visi sapulcējušies valkāja Tirdzniecības flotes brūnos formas tērpus. Pavērot neparasto skatu bija atnākuši arī vairāki pilsētnieki. Deins pūlējās pār­nēsājamo lukturu vājajā gaismā saskatīt konkurentu nozīmes. Jā, bija ieradies «Intersolara» aģents, un nedaudz pa kreisi varēja saredzēt «Kombaina» trīs­kāršo apli.

Vispirms pārdeva A un B klases planētas, kuras Galaktikas Inspicēšanas dienests bija atklājis nesen, bet uz kurām jau bija augsti attīstīta civilizācija un kuras varbūt pat nodarbojās ar starpplanētu tirdz­niecību savās sistēmās. Tās bija planētas, ar kurām kompānijām bija izdevīgi tirgoties. Uz C klases pla­nētām kultūra bija atpalikušāka, un tirdzniecība ar tām bija riskantāka, tāpēc pieprasījums pēc šīm planētām bija mazāks. Bet D klases planētas, uz kurām bija sastopamas tikai visprimitīvākās saprā­tīgās būtnes, vai ari tādu tur vispār nebija, «Karalienei» bija vispieejamākās.

— Kouforts ir te… — Vilkokss pačukstēja kaptei­nim, un Deins dzirdēja viņu par atbildi īgni kaut ko atrūcam.

Deins vērīgāk ielūkojās trokšņainajā pūlī. Kurš no kosmonautiem bez kompāniju nozīmēm un uzšuvēm varētu būt leģendārais brīvo tirgoņu princis, cilvēks, kuram tik pasakaini veicās, ka par viņu runāja visās zvaigžņu trasēs? Tomēr viņam to neizdevās uzminēt.

Kāds no Inspicēšanas dienesta virsniekiem pienāca pie platformas malas, un troksnis pieklusa. Viņa pa­vadonis turēja rokās kasti ar aizzīmogotām paketēm, kurās bija mikrofilmas ar jaunatklāto planētu koordi­nātēm un aprakstiem.

Izsole sākās ar A klasi. Tādu planētu bija pavisam trīs, un «Kombaina» aģents divas no tām nocēla «Intersolara» solītājam. Toties «Intersolars» revan­šējās B klasē, iegūdams abas planētas. Cita kompā­nija, kas specializējās atpalikušu pasauļu apgūšanā, sagrāba četras C klases planētas. Un tad nāca D klase… ^.f

«Karalienes» ļaudis lauzās uz priekšu, līdz kopā ar saujiņu savu neatkarīgo amata brāļu nokļuva pie pašas platformas.

Rips piegrūda ar īkšķi Deinam pie sāniem un tikai ar lūpām vien izveidoja vārdu:

—   Kouforls!

Slavenais brīvais tirgonis bija pārsteidzoši jauns. Viņš vairāk atgādināja nepiekāpīgu policistu nekā tirgotāju, un Deins ievēroja, ka viņš nēsā blastcru, kas tik labi piegulēja gurniem, it kā īpašnieks nekad no tā nešķirtos. Bet citādi, kaut gan klīda baumas par viņa veiksmīgajiem darījumiem, ar savu ārieni Kouforts maz atšķīrās no citiem brīvajiem tirgoņiem. Viņš nedižojās ar rokassprādzēm, gredzeniem vai auskaru vienā ausī, ar ko mēdza plātīties daži turīgie tirgoņi, un viņa formas tērps bija tikpat vienkāršs un apnēsāts kā tas, ko valkāja Dželiko.

—   Četras D klases planētas… — Inspicēšanas dienesta virsnieka balss atkal pievērsa Deina uzma­nību notiekošajam. — Numurs viens — Federācijas noteiktā minimālā cena — divdesmit tūkstošu…

«Karalienes» apkalpe korī nopūtās. Te nebija vērts mēģināt. Ja jau minimums bija tik augsts, viņiem būtu jāizstājas no solīšanas, pat lāgā to neuzsāku- šiem. Deinam par izbrīnu, arī Kouforts nesolīja, un planētu ieguva kāds nomales tirgotājs par piecdesmit tūkstošiem.

Bet, kad pienāca kārta nākamajai planētai, Kou­forts atdzīvojās un ātri vien atstāja pārējos klātesošos aiz sevis, piesolīdams gandrīz simt tūkstošus. Šķita, ka neviens nevarētu zināt, kādu informāciju satur katra no šīm paketēm, bet tagad ļaudis sāka domāt, vai tikai Koufortam kāds nav iepriekš kaut ko pa­čukstējis.

—    Trešā D klases planēta — Federācijas noteiktā minimālā cena — piecpadsmit tūkstošu …

Tas jau bija kaut kas! Deins bija pārliecināts, ka Van Raiks uz to ielaidīsies. Tā arī bija, līdz Kouforts viņu pārspēja, pārlēkdams uzreiz no trīsdesmit tūk­stošiem uz piecdesmit tūkstošiem. Tagad atlika tikai viena iespēja. «Karalienes» ļaudis saspiedās kopā aiz Van Raika, it kā atbalstīdami viņu cīņā uz dzīvību vai nāvi.