Sevišķa nepieciešamība

— Bet man tā nešķiet vis! — Azarovs atcirta. Atsprādzējies viņš piecēlās un, apivu piesūkņiem čabot — pēc zināma treniņa tā varēja arī bezsvara stāvoklī pārvietoties pa grīdu, — sāka staigāt pa kajīti, ar plecu brīdi pa brīdim atduroties pret sienām.

— Un vispār liecieties mierā ar savām mašīnām. Jūs laikam labprāt dzīvotu šādu mi- kromodulēto intelektu pasaulē … Mēs tomēr esam piloti, mums jāstrādā, jāvada kuģis. Bet te radies kaut kas līdzīgs sanatorijas režīmam. Ja mēs analizētu . ..

Kalve sadrūma, gandrīz vai apvainojās. Pēdējā laikā visi bija pārāk viegli aizvainojami — vairāk nekā 200 dienu ilgais lidojums darīja savu. Rains pašķielēja uz Sencovu un ar patiku iesaistījās sarunā:

— Ko lai analizē? — viņš sarkastiski jautāja. — Sakiet vien droši . ..

Sencovs necentās ieklausīties kārtējā strīdā par tēmu, kas vecāks — kosmiskā ola vai kosmiskā vista; strīda pārliekais skaļums liecināja, ka tas nenāk no sirds. Galvenais bija skaidrs — zēni ir vajadzīgajā formā. Pagriezis krēslu tā sākotnējā stāvoklī, viņš sāka vērot apaļo un zaļgano lokatora ekrānu, uz kura mirdzēja gaiša viļņveida līnija.

Strīdas? Nu lai strīdas. Nervi ir sasprindzināti. Nav ātruma sajūtas, kas vienmēr uzlabo garastāvokli; iespaids tāds, it kā kuģis karātos telpā. Šis miers ir mānīgs, un tādēļ sasprindzinājums tikai pieaug: apkārt kosmoss — nepazīstams un neizpētīts. Kas zina, ko visu tas glabā savās tumšajās dzīlēs. Lūk, tāpēc arī strīdamies . . . Un strīdēsimies par visu ko, tikai ne par pašu galveno.

Varbūt tūlīt arī pasmiesimies — tikpat centīgi. Lai saka, ko grib, — astoņu mēnešu ilgā sēdēšana kabīnē vai šaurajos novērošanas posteņos visiem pamatīgi apnikusi. Brīžiem neizturami gribas iziet laukā, lai redzētu arī kaut ko citu, ne tikai šīs apnicīgās kabīnes vai guļamkajītes sienas.

Tūlīt sāksies lidojuma svarīgākais posms — jāaplido Marss 30 tūkstošu kilometru attālumā. Tāpēc jau Sencovs tik uzmanīgi ielūkojās biedru sejās.

Viņu raķete nav pirmais kuģis, kas no Zemes devies uz Marsu. Vairākas reizes turp sūtītas automātiskas raķetes.

Ar tām uzturēja sakarus, kamēr tās neie- nira Marsa ēnā. Tad sakari pārtrūka. Pat visspēcīgākajiem radioteleskopiem neizdevās uztvert kaut niecīgākos signālus. Neviena no šīm raķetēm netika atgriezusies …

Lūk, par ko viņi vairs nestrīdējās: kas noticis ar šim raķetēm? Kas galu galā vispār varēja notikt? Varbūt vainīga blīvā meteoru plūsma? Jāšaubās — raķetes bija nodrošinātas pret meteoriem . . . Sastapšanās ar kādu asteroīdu, kura pievilkšanas spēks novirzīja raķeti no kursa? Astronomi tādus gadījumus nezināja . . . Pietrūka degvielas? Pēc aplēsēm tās vajadzēja pietikt. ..

Tādēļ jau sen bija nolemts: aplidosim — redzēsim. Un tāpēc šoreiz, lai visu apskatītu, šurp lidoja cilvēki. Lai apskatītu 1111 atgrieztos. Tādēļ arī bija pastiprināta kuģa aizsardzība pret meteorītiem, arī akumulatoru grupa šoreiz spēcīgāka. Raķete apgādāta ar kosmisko izlūku. Līdzi paņemtas rezerves daļas skaitļojamām iekārtām un saules baterijām. Vajadzības gadījumā kosmonauti varēja pārņemt kuģa vadību savās rokās un atvest to atpakaļ uz Zemi. Kuģī varēja justies droši — droši, cik tas kosmosa apstākļos vispār ir iespējams.

Bet nezināmas un tālab vēl lielākas briesmas viņus, acīm redzot, tomēr gaidīja. Un Sencovs nekļūdīgi nojauta, ka tieši par šīm briesmām domāja Kalve, kad atkal pieglauda savus matus, šīs briesmas centās iztēloties Rains, kad piemiedza acis, un tieši uz tām dusmojās Azarovs, kad gānīja automātus.

. . . Bet automāti pagaidām lieliski darīja savu darbu, un, kaut arī visi trīs piloti astoņas stundas stāvēja sardzē — viens no viņiem nenogurstoši dežurēja pie pults, — cilvēkiem nekas cits neatlika kā, tēlojot vienaldzību, vērot visādus aizsargmehānismus un noplom- bētas sviras …

Vērot tā visu laiku no malas nebija visai patīkama nodarbošanās, un Sencovu brīžiem mocīja vēlēšanās noraut plombas un savām rokām aizvadīt kuģi uz Marsu. Bet viņš savaldījās arī šoreiz. Sencova acis aiz ieraduma sekoja aparātu rādītājiem, un viņš zemapziņā skaitīja minūtes. Līdz tam brīdim, kad kuģim jāsāk aplidot Marsu, atlikušas 32 minūtes. Miljoniem kilometru attālumā precizitāte līdz minūtei — te tev nu bija kosmoss. Tātad . . .

Kabīnē jau risinājās mierīga saruna par teātriem. Šķiet, par Rīgas, bet varbūt arī par Maskavas baletu. Sencovs klusībā uzlielīja puišus par tādu mieru. Kad viņš ieklepojās, saruna pēkšņi aprāvās. Visi skatījās uz viņu.

— Tā … — viņš teica, cenzdamies, lai tas skanētu pēc iespējas mierīgāk un možāk.