Sevišķa nepieciešamība

Visi saprata: gaidītais brīdis ir klāt! Kalve un Rains atsprādzējās no krēsliem. Azarovs tā papurināja galvu, ka izspūra mati. Mazliet atgrūdies no savas pults, Azarovs jau peldēja gaisā. Atvēris durvis, viņš, dīvaini saliecies, ienira gaitenī. Izklaidēšanās nolūkā viņš ikreiz izgudroja kādu jaunu paņēmienu, kā izkļūt no kabīnes. Turēdamies pie pults, Kalve lēni pārvietoja savu masīvo stāvu. Viņam patika just pamatu zem kājām. Rains izgāja straujā solī, it kā nebūtu nekāda bezsvara stāvokļa, — atvadoties viņš vēl pamāja ar roku un pasmaidīja. Durvis aiz viņa it kā skaļi nopūtās, iekrītot savās hermētiski noslēgtajās ligzdās. Viņš devās pie telemagneto- grāfa — jaunā kuģa teleskopa, kas ieslēdzās, likko Marss parādījās tā redzes laukā, un pierakstīja magnētiskajā lentā Marsa attēlu.

No savas kajītes, it kā nomainīdams aizgājējus — lai te neiestātos trauksmains klusums, — kabīnē atpūsties ienāca Korobovs, otrais pilots. Kabīnē iesmaržojās odekolons; Sencovs, atgaiņādams smaržu vilni, novicināja ar roku. Korobovs to pamanīja un, atlaidies krēslā blakus Sencovam, pasmaidīja.

— Esmu gatavs — kā uz parādi, —- viņš jautri teica, gribēdams ar to pasvītrot, ka nedz viņa vārdus, nedz arī pašas briesmas nevajadzētu ņemt nopietni.

Abi noliecās pie kuģa žurnāla mikrofona. Korobovs stājās sardzē. Sencovs varēja kādu brīdi atpūsties un nedomāt ne par ko — kamēr brīdinājuma signāls neziņos par manevra sākumu. Taču to izdarli — izmest visas domas no galvas — viņam nekad neizdevās.

Sencovs pēc kārtas ieslēdza regulatorus, tad palielināja ekrānu spilgtumu. Tie iemirdzējās ar nedzīvu, spokainu spīdumu. Parādījās zvaigžņotā tāle, un šķita pat, ka no ekrāna nāk šā tukšuma ledainā vēsma. Korobovs no- drebinājās.

Sencovs tikai ar pūlēm atrada Zemi, kas peldēja žilbinošajos Saules staros, un neat- raudamies ilgi vēroja to. No turienes cilvēks neatturami tiecās izplatījumā. Nu tas devies kosmosā un, protams, arvien vairāk un vai- rūk attālināsies no savām mājām — tā bērns sākumā tikko uzdrošinās apstaigāt pagalmu, bel pēc tam arvien drosmīgāk un drosmīgāk iet uz meža pusi, kas sākas tālu aiz žoga, — taču bez Zemes cilvēks tā kā tā nevar dzīvot. Nevar iztikt bez Zemes, lai kādu oranžēriju iekārtotu uz kuģa. Kuģi būvējot, kāds gudrinieks gribēja izskaistināt griestus ar dažādām ainavām — tās radītu tikai skumjas . . . Labi, ka to nepieļāva — griestus nokrāsoja mierīgi sudrabainā krāsā.

Nav sen, kopš cilvēks sācis kosmiskos lidojumus, tas pagaidām apgūst tikai «piepilsētas» maršrutus. Ko teiks tic, kam laimēsies piedalīties tālajos reisos? Sencovs nešaubījās, ka tā reiz būs. Citādi viņu atrašanās šeit zaudētu jebkuru jēgu. Un tomēr joprojām palika pretruna, ko radīja lidojumu ilgums un cilvēka tiekšanās pie Zemes; Sencovs te neredzēja izejas. Viņam nepatika iet uz priekšu, kad aizmugurē jāatstāj kaut kas neatrisināts.

Viņš pašķielēja uz Korobovu, sataustīja kursa ekrāna izslēdzēju un nospieda to.

Kabīne pielija ar sarkanīgu gaismu. Tumšas ēnas klāja sienas, pārslīdēja ciparnīcām. Viegls reibonis uz mirkli pārņēma pilotus.

Marss karājās viņu acu priekšā kā platum plats vara sirpis. Vieglajā dūmakā tā kontūras zaudēja asumu. Mūžsenā mīkla — sarkanais strīdus ābols . . . Arvien vēl nebija gala diskusijām par to, vai uz šīs planētas ir arī kaut kas vairāk par smiltājiem un trūcīgo augu valsti vai ne, bet varbūt arī šīs augu valsts nav. Lauza šķēpus arī par to, vai Marsa pavadoņi ir mākslīgi un tātad — vai te kādreiz pastāvējusi augsti attīstīta civilizācija . . .

Atbilde uz visiem jautājumiem bija tepat līdzās, vajadzēja tikai pastiept roku: kādu 30 tūkstošu kilometru attālumā no raķetes spīdēja Aerija, turpat bija Lielais Sirts un noslēpumainais Laokoona mezgls … Galvai bija no kā noreibt.

Klusi šņākuļodams, zodu krūtīs iespiedis, Korobovs vēroja šo ainu. Sencovs nevilšus, tikko jaušami pasmaidīja.

— «Bet Marss sārtu gaismu lej debess telpā,

Un svelpdams pretī mums klusums

nāk …» — viņš lēni noskaitīja.

— Klusums … — Korobovs domīgi atkārtoja. — Tas nav labs klusums.

— Ne jau klusums te domāts, bet uzvara …

— Es to kaut kur esmu dzirdējis… Vai nesen uzrakstīts?

— Nē, sen … Es šo dzejoli pataupītu uzvaras dienai. Dzejniekam bijusi lidojuma izjūta…

Lūk, tā izskatās uzvara — sarkans pusmēness uz ekrāna. Bez palielinājuma, no trīsdesmit tūkstošu kilometru attāluma. Tātad — tomēr sasniegts. Ko tālāk?

Un Visuma lūpās un acu staros Kā bezmiegs dziest mūžības varenais spēks, Un saules lēnlērtām aizpeld garām — Svešādu planētu saules lēkts.

Te mērs visām ilgām, kas ļaužu ciltij Kā trauksmaini vēji pretī elš. Pār mūžību pārmesti pirmie tilti, Un laikam pāri sviests Visuma ceļš. [1]

Sencovs apklusa . . . «Pār mūžību pārmesli pirmie tilti…»

Un tomēr — lidot tā gadiem ilgi ir grūti. Grūti . .. Bet kas būs tad, kad dienas kārtībā nāks zvaigžņu tāles? Kā lidos tad? Paaudžu maiņa ceļā? Bet kas uzdrošināsies dot dzīvību bērniem, kuri nekad neieraudzīs Zemi? Un par ko kļūs, piemēram, šādu cilvēku trešā paaudze ?

Blakus krēslā sakustējās Korobovs. Nopūties viņš klusi teica: