Sevišķa nepieciešamība

Cilvēki bija atstājuši kuģi, kas viņiem devis patvērumu drausmīgajos radiācijas uzbrukuma brīžos. Viņi gan sev teica, ka tas ir tikai uz laiku, bet klusībā katrs saprata — viņu sirdīm tik dārgā raķete nekad vairs nestartēs. Bojājumi, ko kuģim nodarījuši satrakotie roboti, bija pārāk nopietni — raķetes apšuvumā rēgojās divi lieli izgriezumi: viens priekšgalā, otrs — netālu no kuģa pakaļgala. Raķete bija zaudējusi savu hermētiskumu, bet galvenais — pilnīgi nederīgas kļuvušas kibernētiskās iekārtas, jo tās bija atradušās tieši kausēšanas degļa liesmā. Kā Kalve pēc paviršas apskates konstatēja, šīs ierīces vairs nevarēja atjaunot, bet bez tām savukārt nebija iespējams lidot.

Tāpēc kosmonauti darīja to, ko vēl vienīgi varēja darīt, — visu, kam bija kaut mazākā vērtība, pārnesa viz svešo kuģi. Seit vismaz varēja novilkt skafandrus, atpūsties, apspriesties un meklēt kaut kādu izeju. Notikušais bija nelabojams — saprast viņi to saprata, bet negribēja vēl ticēt, ka zudusi jebkura cerība atgriezties uz Zemi un daudzus gadus — vai arī tik gadu, cik viņiem atlicis dzīvot, — nāksies pavadīt šajā pavadonī. Var jau būt, ka vārdi «daudzus gadus» skanēja pārāk optimistiski. No savas raķetes viņiem bija izdevies izglābt tikai skābekļa rezervi.

Viņu apstākļos nebija iespējams demontēt reģenerācijas iekārtas. Tiesa, svešajai raķetei pagaidām vēl bija savs skābeklis, bet, cik tā atradās rezervuāros, to nezināja neviens; jebkurā mirklī varēja izbeigties tā piegāde.

Un pat tad, ja skābekļa pietiktu ilgam laikam, viņiem tā kā tā uzglūnēja bads un slāpes — pēc tam, kad būs izsmeltas visas rezerves, kas atradās uz kuģa. Tās domātas tikai lidojuma laikam.

Tomēr, lai būtu kā būdams, kosmonauti bija ieguvuši laiku un tagad lēnām devās arvien dziļāk svešā kuģa telpās.

Atstājuši starpkameru, viņi nokļuva plašā, pilnīgi tukšā zālē. Sencovs un Rains te jau bija ciemojušies, bet tālāk nebija tikuši, jo vajadzēja steigties pie savējiem. Tagad kosmonauti viegli atrada izeju no zāles. Viņi devās tālāk pa gaiteni, kur grīda bija izklāta ar savāda veida un formas flīzēm. Kosmonauti soļoja uz priekšu, un viņus neatstāja neērtības sajūta. kāda pārņem cilvēku, kam saimnieka prombūtnē nejauši gadījies iekļūt viņa dzīvoklī, kur uz katra soļa skatienam atklājas dažādi intīmi sīkumi, kas pašam saimniekam ir dārgi, bet kam svešās acīs nav nekādas vērtības.

Atrodoties ārpus raķetes, šādas sajūtas nebija, jo nebija arī iespaida, it kā viņi būtu kaut kur kādā mājā: šeit visam bija citādi apmēri nekā uz Zemes, angārs un viss pavadonis šķita pārāk liels, turklāt neizprotama bija telpu un iekārtu tīri tehniskā nozīme. Raķetē turpretī bija jau savādāk, šeit redzēto jau varēja salīdzināt ar ierasto, te viņi sastapās ar tādiem sīkumiem un nieciņiem, kas katram mājoklim piešķir siltumu, ar sīkumiem, kas liecināja ne tikai par saprātīgu būtņu domu, bet arī par jūtām: īpatnējais grīdas flīžu raksts, ļoti tīrās sienu krāsas, kas nemanot nomainīja cita citu — no dažādām vietām viens un tas pats sienas fragments šķita te zaļš, te zeltains, te atkal tumši zils ar gaišām dzīsliņām. Par labu estētisko izjūtu liecināja arī apgaismes ķermeņi, spoguļgludās durvis — kā redzams, kuģa saimniekiem raksturīga bija tieksme uz eleganci, uz svētku spožumu; īstam kosmonautam taču katrs lidojums ir un paliek lieli svētki. Tas viss runāja par labu marsiešiem, lai gan to jaušamais tehniskais pārākums lika katru krāsu maiņu, katru grīdas plāksni uztvert kā šifrētu un pagaidām vēl neizprotamu atklājumu.

— Cik tas viss skaisti veidots … — Sencovs domīgi teica. — Manuprāt, vajadzētu doties uz pašu priekšgalu un apmesties tur, lai tad tūlīt… ak tu nolāpīts!

Šķērssiena bija caurspīdīga, un Sencovs, to nepamanījis, ar pilnu sparu uzskrēja tai virsu. Kaut arī šķērslis bija caurspīdīgs, likās, ka tam ir leģētā tērauda cietums, un Sencovs tagad nikni berzēja skafandru virs elkoņa.

— Te nu bij . . . Vai tad tālāk netiksim?

— Tieši tā . . . — Rains, kas bija pienācis klāt, apstiprināja. Viņš rūpīgi aptaustīja šķērssienu — tajā nevarēja atrast nekādu pazīmju, kas liecinātu par durvīm.

— Tā … — Sencovs, pēkšņi sadrūmis, izgrūda caur zobiem. — Atkal sākas mīklas. Vai to nav mazliet par daudz? Man zūd jebkura vēlēšanās tās atminēt. Un tomēr — būs jāmēģina šo šķērsli aizvākt . . .

— Tikai bez manis, — Korobovs ar steigu noteica, pakāpjoties atpakaļ. — Es kategoriski atsakos šeit kaut ko nospiest vai atvērt. Man pietiek ar vienu piedzīvojumu!

Sencovs pasmaidīja, bet drošības labad tomēr pakāpās tālāk no šķērssienas.

— Nu, ko? — aizmugurē jautāja Azarovs. — Tā arī stāvēsim gaitenī?

Tad Sencovs sadusmojies apņēmīgi parāva tuvākās sāndurvis. Tās viegli padevās sānis un ieslīdēja sienā. Skatam pavērās plaša istaba. Tā atstāja dīvainu iespaidu: gar divām tās sienām, daždažādi savijušās, stiepās caurspīdīgas un necaurspīdīgas caurulītes, stāvēja kaut kādi trauki, kas pēc formas atgādināja kaktu-

8 — 1592 sus, un zemi skapīši, uz kuru durvīm bija redzami ieliekti zilgani ekrāni.