Sevišķa nepieciešamība

— Kaut kas līdzīgs laboratorijai, vai? — Sencovs teica.

— Manuprāt, tā ir fizikas laboratorija, — Korobovs atsaucās. — Te nav ko minēt, pietiek paskatīties uz šo aparatūru. Lūk, tur pašā kaktā — redziet, vai tas neatgādina nelielu toroīda iekārtu? Viņi šeit noteikti nodarbojas ar fizikāliem eksperimentiem.

— Bet… — Azarovs jau gribēja sākt.

— Varbūt es neesmu fiziķis? — Korobovs vaicāja. — Varbūt tu aizmirsi, pie kā esmu mācījies?

— Nē, es zinu, — Azarovs teica. — Un tomēr šī laboratorija, manuprāt, ir ķīmiskā. Paraugieties: šis cauruļu režģis, šie trauki — tā taču nav fizika! Mūsu ķīmiski tehnoloģiskajā laboratorijā, kur nostrādāju savu prakses laiku, es jums galvoju, bija tāpat. . .

— Lai izšķir Kalve, — samierinoši noteica Korobovs, kas jau ne vienreiz vien bija licis lietā šo paņēmienu: Kalve nemēdza daudz strīdēties, viņš aizvien gribēja, lai atrod kopēju valodu. — Tā taču ir fizika, vai nav tā, Laimon?

— Nezinu, — Kalve drūmi atbildēja. — Neesmu fiziķis. Arī ķīmiķis ne. Bet paskaties uz šiem skapīšiem ar ekrāniem. Pat cilvēkam, kas neorientējas kibernētikā, ir skaidrs, ka te darīšana ar portatīvām skaitļojamām iekārtām. Visas šīs caurulītes, mazās kolbas, pudelītes un stienīši, manuprāt, ir tikai palīgierīces.

Iespējams, ka skaitļojamie aparāti jādzesina, varbūt ari kaut kas cits . . .

— Smalki … — Korobovs novilka. — Viņam viss skaidrs jau 110 pirmā acu uzmetiena. Komandier, tavas domas uzklausīsim pašās beigās. Tavā uztverē, Rain, te droši vien nav nekas cits kā observatorija? Diezin vai tu te saskati kaut ko citu?

— Es te neko nesaskatu! — Rains dusmīgi atcirta. — Bet esmu gandrīz vai pārliecināts, ka šai laboratorijai ir visciešākais sakars ar astronomiju. Katrs objektīvs vērotājs, kā, piemēram, mūsu komandieris, to apliecinās. Kaut vai šī resnā caurule, kas ved kaut kur sānis,— kurš gan garantēs, ka tas nav refraktors? Lūdzu, skatieties — viens gals sašaurināts, skaidrs — tas ir okulārs . . . Komandier!

— Skaidrs vienīgi tas, ka mums te nekas nav skaidrs, — Sencovs teica.

— Ak tā! — Rains murmināja. — Tad es jums to uz vietas pierādīšu!

8*

115

Viņš strauji paspēra dažus soļus uz priekšu, lai šķērsotu istabu un tuvāk apskatītu nesaprotamo iekārtu. Bet, vai nu solis bija neveikls, vai arī grīda pārāk gludena, — Rainam paslīdēja kāja, viņš zaudēja līdzsvaru un mulsumā sāka ar rokām tvarstīt … gaisu. Rains krita lēni — salīdzinot ar Zemi, pievilkšanas spēks šeit bija ievērojami mazāks, — un, ja viņš nebūtu skafandrā, tad nezaudētu līdzsvaru un noturētos kājās. Skafandrs traucēja kustības, un Rains izstiepās visā garumā — gan ne uz grīdas, bet . . . gaisā.

Visi čelli kosmonauti palika tajās pašās pozās, kādās atradās, metoties biedram palīgā. Rains karājās gaisā kādus trīsdesmit centimetrus virs grīdas. It kā nokritis uz atsperīga matrača, viņš vēl sašūpojās uz augšu un leju un tad, nedabiski izstiepies, sastinga pilnīgā mierā. Tikai acis lūdza palīdzību.

Sencovs pirmais atguvās un gāja klāt, pie katra soļa piesardzīgi ar kurpes purngalu iztaustot grīdu. Noliecies Rainam pāri, viņš nevarēja noslēpt smaidu: pārāk jocīga izskatījās astronoma seja — izbrīnā uzrautas uzacis, stiklains skatiens, apjukumā atvērta mute . . .

— Vai neesi sasities? — Sencovs norūpējies jautāja.

— Nē .. . Tikai, lūdzu, pacel mani … — Rains lēni kustināja lūpas.

— Vai baidies? — Sencovs triumfēja. — Tur, augšā, tu uz mani kliedzi, bet nu pats esi pārbijies.

— Lai arī tā — baidos! — Rains dusmīgi atteica. — Paklau, tu laikam no tiesas smejies?

— Kosmonauts, — pamācoši iesāka Sencovs, — ir cilvēks, kas . . .

Pēkšņi Rains, viltīgi piemiedzis acis, apmetās uz sāniem un spēcīgi iesita Sencovam zem ceļgaliem; komandieris apjucis apsēdās un arī ne jau uz grīdas, bet, sastindzis sēdus stāvoklī, palika karājamies gaisā. It kā te būtu bezsvara stāvoklis .. . Bet šeit tomēr bija svars.

— Nu redzi, — Rains sacīja. Šajos vārdos skanēja drūms gandarījums. Viņš lēni apsēdās uz tā paša neredzamā, uz kura nupat bija gulējis, tad uzmanīgi piecēlās un pasniedza Sencovam roku.

— Es neesmu ļaunas dabas cilvēks, — astronoms žēlsirdīgi sacīja.

Sencovs piecēlās pats, aptaustot ar roku šo «kaut ko», kur nupat bija sēdējis. Bet pietika piecelties, kad šis «kaut kas» pazuda. Rokas tvēra tikai tukšumu …

— Fantastiski! — Sencovs teica. — Pamēģināsim vēl . . .

Viņš saliecās, gatavodamies apsēsties. Un tiešām, tāpat kā pirmīt — apsēdās. Aiz viņa vēlreiz apsēdās arī Rains. Iegājuši istabā, to izdarīja arī pārējie — nu viņi cits citam blakus sēdus karājās gaisā.