Sevišķa nepieciešamība

— Toties pamatots. Manuprāt, te atbilde ir tikai viena: viņi mūs neapciemo tādēļ, ka viņu jau sen vairs šeit nav.

— Cik sen? — Azarovs neatlaidās.

— To pat minot neuzminēsi. Atcerieties putekļu kārtu visur — kā tā te radusies? Tā varēja izveidoties tiklab gadu, kā arī gadu tūkstošu laikā.

— Vai kaut kas būtu noticis uz planētas?

— Kāpēc tieši uz planētas?

— Nu, vai zini, — Korobovs teica, — tā vairs nav nopietna saruna. Kas tad pēc tavām domām . . .

Sencovs ar patiku klausījās, kā cita caur citu skanēja trīs balsis … Bet kāpēc tikai trīs?

Sencovs paskatījās uz Kalvi. Kibernētiķis, kā bija ienācis kajītē, tā arī stāvēja pie tās durvīm, pat nepūlēdamies apsēsties, likai nolicis savu maisu ar ūdeni uz grīdas (maiss bija pieplacis pie grīdas, gaiss zem tā ncsablī- vējās). Kalve pat nebija noņēmis ķiveri, kā citi, un viņa seju aiz spīdīgās plastmasas grūti bija saskatīt. Varbūt viņš jau nojauta jaunas briesmas? Varbūt viņu arvien vēl mocīja vainas apziņa par laikā neatminēto pelēkās masas nozīmi?

— Laimon, un kā tu domā? — Sencovs jautāja. — Paklausies, Laimon? . . .

Kalve pat nepakustējās, Sencovs piecēlās, piegāja viņam klāt un stipri sapurināja. Kalve lēni noņēma ķiveri, bet viņa acis palika aizvērtas.

— Kas ir ar tevi?

— Nekas … — Kalve tikko kustināja lūpas. — Esmu noguris. ,

— Nu apsēdies, atpūties . ..

— Pateicos, — Kalve pieklājīgi teica. — Es tiešām apsēdīšos un atpūtīšos.

Viņš apsēdās, atmeta galvu 1111 atkal aizvēra acis. Strīdi aprāvās, visi nobažījušies paskatījās uz Kalvi.

— Par ko tad esam vienojušies? — Sencovs jautri jautāja.

— Par to, ka uz saimniekiem nav ko cerēt, — Korobovs skumji atbildēja. — Vajadzēs pašiem tikt galā. Bet par to vēl paspēsim parunāt. Labāk pastāstiet, kā jums izdevās izglābties.

— To pajautājiet viņam, — Sencovs pameta ar galvu uz Rainu. — Re, kur glābējs, es biju tikai mocekļa lomā. Pamodos raķetes starp- kamerā, jo apakšā jau biju zaudējis samaņu. Sameklējis lūku, viņš arī atstiepa mani šurp . . . Kā tas viņam izdevās — nesaprotu .. .

— Es ari pats to nesaprotu, — Rains paraustīja plecus. — Varbūt tas nebiju es?

— Vēlāk mēs abi izstaigājām šo zāli, domājām, ka izdosies noteikt, no kurienes te ieplūst skābeklis, lai kaut vai daļēji uzpildītu savus balonus. Šīs cerības, protams, izrādījās fantastiskas — nekādus balonus un uzpildīšanas iekārtas mēs neatradām. Pat izeju no zāles uz gaiteni mēs nesākām meklēt: gribējās ātrāk tikt pie jums, turklāt sāka apnikt visādi pārsteigumi, kā, piemēram, durvis, kas nevēlas atvērties …

Korobovs mulsi ieklepojās.

— Viss ir labs, kas labi beidzas … Vārdu sakot, skafandriem virsū mēs uzskrējām pilnīgi nejauši. Vienkārši tādēļ, ka tie stāvēja zāles nišās. Un mums, dabiski, ienāca prātā doma izmēģināt, vai tajos nav skābeklis.

— Ne jau mums tas ienāca prātā, bet gan tev vienam pašam, — Rains iemeta vidū. — Stāvokli glābi tu. Es par to nekad nebūtu izšķīries. Nav joks — mugurā uzvilkt svešu skafandru, kurā nav ne balonu, ne vispār kaut kā tāda, kas atgādinātu .. .

— Taisnību sakot, es visu to ļoti miglaini atceros, — Sencovs atzinās. — Nav arī ko brīnīties: es taču pirms tam gulēju nesamaņā. Nudien neatceros, kā tas notika . . .

Bet notika tas tā:

— Skaties — skafandri! — Sencovs teica.

Uz pakaramajiem karājās divpadsmit skafandru. Tie noteikti bija skafandri, turklāt domāti būtnēm, kas soļoja, taisni izslējušās, kurām ir divas rokas un divas kājas. Skafandru augstums šķita ne mazāks par diviem metriem.

— Nu redzi … — Sencovs konstatēja. — Tādi tad viņi ari ir bijuši…

Aizmirsuši, ka nepieciešams meklēt skābekli, abi aplūkoja skafandrus, burzīja tos ar pirkstiem, pētīja . . . Melnie skafandri bija darināti no neizprotamas mīkstas un elastīgas vielas.

— Tie nu gan bijuši milži, — Rains klusi sacīja.

— Savādi — kāpēc viņu ķiveres nav caurspīdīgas? — Sencovs teica, it kā runājot savā nodabā. — Pielaikosim . ..

Viņš uzmanīgi noņēma no pakaramā vienu skafandru.

— Palīdzi! — Nenovilcis savējo, viņš iebāza kājas svešajā skafandrā, kas atgādināja kombinezonu un kam augšējā daļa bija atpogāta no apkakles līdz jostas vietai.

— Tu tajā noslīksi, — Rains brīdināja.

Sencovs uzvilka kombinezonu — piedurknes

un bikšu staras saruka kā ermoņikas — un atrūca:

— Labi, labi — noslīkšu … Kā lai to aizpogā?

— Ar vienu pogu, ka vasaras uzvalku, —

Rains dusmīgi nomurmināja. — Šķiet, ka tomēr ir svarīgākas lietas nekā pielaikot skafandrus?

— Ar pogu? — Sencovs teica šaubīdamies. Poga, uz kuru norādīja Rains, atradās tai vietā, kur vajadzētu atrasties sprādzei, ja skafandram būtu josta. Komandieris skeptiski pagrieza pogu. Tā paklausīja, un kombinezons lēnām vērās ciet, it kā neredzams «rāvējslēdzējs» savienotu abas malas tā, ka nepalika pat nekādas pēdas.

— Var arī ar pogu, — Sencovs uzvaras priekā izsaucās. — Ā, bet tas, acīm redzot, domāts ķiverei … Skaidrs. Nu, apģērbies . . .

— Kādēļ? — Rains jautāja.

— Tūlīt es uzlikšu ķiveri. Nedomāju, ka skafandri te stāvētu, ja nebūtu lietošanas gatavībā, — tas runā pretim kosmosa prasībām. Tajos jābūt skābeklim. Mēs iegūsim iespēju pārvietoties.