Sevišķa nepieciešamība

Kalve nolaida sejas priekšā invertora ekrānu, pamāja ar galvu un uzsauca: «Sāciet!» Rains nospieda kloķi.

Kā mednieks, kas dzen zvēram pēdas, Kalve, sekojot zilgano līniju straujajai dejai, zemu noliecies, meta uz grīdas visdīvainākās cilpas. Vadoties no Kalves sastādītās programmas, Rains atbīdīja rokturi izejas stāvoklī un tad atkal pievilka sev klāt, lai radītu vienu un to pašu impulsu sēriju. Pametis nejauši skatienu uz nelielo ekrānu, kas atradās svirai blakus, viņš pēkšņi aizmirsa Kalvi un savu uzdevumu.

— Kas jums noticis? — Kalve tam uzsauca.

Rains, nenolaizdams acu no ekrāna, pamāja

ar roku. Kalve pieskrēja klāt.

Uz tik tikko ieliektā ekrāna zibēja dīvainas ainas. Kalve un Rains aizturēja elpu.

…Tas nebija kuģa bortžurnāls. Rains saprata — ja te arī eksistēja bortžurnāls, kura lapas puses tagad paveras viņu skatienam, tad tas, acīm redzot, sastādīts vai nu pēc kaut kādas magnētiskās šifras, vai arī kā citādi. Tagad viņu priekšā bija dešifrētās piezīmes, un likās, ka uz 60X40 cm lielā ekrāna demonstrētu dokumentālu filmu.

Varbūt tās nemaz /nebija žurnāla piezīmes… Varbūt kibernētiskā mašīna rādīja atsevišķus, citu no cita atrautus notikumus, turklāt atpakaļejošā secībā, it kā atceroties tos no jauna, it kā atgriežoties pagātnē, lai šos notikumus labāk analizētu. Sajās atmiņās (ja tā varētu nosaukt visu to, ko redzēja uz ekrāna un kas savā laikā ticis fiksēts sistēmas atmiņu blokos) bija dīvaini robi, kurus, iespējams, izraisīja kādi bojājumi pašā iekārtā. Lai nu kā, taču ekrāns nedeva sakarīgu priekšstatu, bet rādīja tikai saraustītas ainas, līdzīgas tām, kādas palaikam ataust arī cilvēka atmiņā.

Sākumā Kalve un Rains ieraudzīja zāli, kurā patlaban atradās, un pašus sevi tajā. Vēlāk Kalve palika viens pats, tad — Kalve ar Korobovu (tā Rains nosprieda, tāpēc ka figūras, kaut arī miglainas, tomēr bija pazīstamos skafandros) pēc kārtas atvēra visas durvis.

Pēc neliela pārtraukuma uz ekrāna parādījās liels sarkanās planētas attēls. Viņi pazina Marsu. Tad uzzibsnīja divi attēli: no Marsa virsmas startēja raķetes, mats matā līdzīgas tai, kura tagad bija kļuvusi par viņu māju, bet ekrāna vienā malā kaut kur no izplatījuma tuvojās saspiests sferoīds, ko apņēma starta estakādu josta. Rains atcerējās esta- kādi, ko bija redzējis augšā… Deimoss? Astronoms sarauca uzacis: radās iespaids, it kā tas būtu uzņemts no malas.

Attēls ar Marsu nobālēja, kļuva neskaidrs un izplēnējis pazuda. Bet Deimosa lode nāca arvien tuvāk un aizņēma visu ekrānu. Vienā un tai pašā vietā palaikam izšāvās žilbinošas ugunīgas bultas … Nebija šaubu — tur strādāja dzinējs. Milzīga kuģa dzinējs?

— Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? — Kalve iekliedzās. — Tas taču nav pavadonis! Tas taču ir… Vai tad… Kas tas ir?

— Tas ir Deimoss… — Rains čukstus atbildēja. — Baidos ticēt… Vai tad tas nav pavadonis? … Zvaigžņu kuģis? … Vai mēs patiešām atrodamies uz zvaigžņu kuģa?

Viņš apklusa — šķita neticami, ka tāds milzenis kā Deimoss būtu spējīgs kustēties ar ātrumu, kāds nepieciešams starpzvaigžņu lidojumam. Bet laikam taču …

Uzliesmojumi turpinājās — laikam uz īsu brīdi bija ieslēgušies dzinēji, bremzējot zvaigžņu kuģi. Pēc tam pāri ekrānam slīdēja tādu iekšējo telpu attēli, kas kosmonautiem bija pilnīgi svešas, un abi jau nolēma, ka te tomēr nav darīšana ar Deimosu. Bet tad parādījās pazīstamais gaitenis un angārs … Viens no attēliem kādu laiku aizkavējās uz ekrāna: liela zāle, kuras griesti balstījās uz dīvainām varavīksnes krāsās mirdzošām kolonām. Dažas no kolonām nespīdēja — no tām uz visām pusēm šķīda sarkanas dzirkstis.

— Simbolika? — Kalve nomurmināja, vērojot, kā pakāpeniski dzisa arī pārējās kolonas. Tad apdzisa pēdējā; no tās izšāvās dzirksteļu kūlis, un iestājās tumsa …

Neatlika laika pārdomāt redzēto. Uz ekrāna jau parādījās milzīgs blāķis, kas, izniris no tumsas, strauji tuvojās. Grūti bija noteikt tā izmērus: varbūt meteorīts, varbūt arī liels asteroīds. Tas izskatījās kā neīsts, kā uzzīmēts, tad tā attēls pēkšņi kļuva neskaidrs, pārvērties miglā, pazuda un to nomainīja cits …

Tagad visu ekrānu aizņēma kaut kas līdzīgs milzīgai planētai ar viļņainu virsmu, kas atgādināja nemierīgu jūru. Kalvēm šī planēta šķita pazīstama, viņš pagriezās pret Rainu …

— Jupiters, — astronoms sacīja, neatraujoties no ekrāna.

Negaidīti parādījās tā pati apaļā pults, pie kuras viņi stāvēja, un tās vidū bija pazīstamais ekrāns, tikai tagad to apņēma ne trīs, bet pieci apļi un arī signālspuldžu bija vairāk, kā to tūlīt pamanīja Kalve. Rains nepaspēja vēl izteikt savu izbrīnu, kad uz ekrāna jau parādījās tikai trīs apļi…

Kalve uzmanīgi atgāja nost no ekrāna: nepacietība dzina viņu pārbaudīt, ar kādu jaudu tagad strādā visa sistēma. Viņš soļoja no skapīša uz skapīti. Tajos koncentrējās tā milzīgā darba rezultāti, kas risinājās ar pelēko vielu pildītajās desmit kastēs, mašīnas trīsdesmit sekcijās. Nu šī sistēma strādāja ar pilnu jaudu: visur virpuļoja zilganās līnijas …