Sevišķa nepieciešamība

Tiešām, automātu konusi stāvēja aiz durvīm bez kustības, it kā aizsnaudušies … Azarovs uzmanīgi devās tiem garām. Eja atdūrās pret platu, vertikālu šahtu, kas veda uz augšu un uz leju, cik tālu vien acs varēja pārredzēt. Azarovs uz brīdi pie tās apstājās. Kā redzams, tas bija ceļš uz augšējiem un apakšējiem stāviem. Lifta šahta? Bet kur pats lifts? Kā to izsaukt? Nekādu pazīmju, vienīgi kāda taisna, mirdzoša svītra uz caurules sienas šahtā stīdz augšup un lejup. Un tomēr kāda nepiesar- dzība: viens pakāpiens — un eja, pa kuru viņš šurp bija atnācis, apraujas šahtas priekšā. Krist no tāda augstuma droši vien ir bīstami, kaut arī smaguma spēka paātrinājums te daudz mazāks nekā uz Zemes.

Cita ceļa, kā redzams, šeit nebija, un Azarovs galu galā nosprieda, ka šī eja un šī šahta

nav domāta cilvēkiem. Automāti var lidot — lai tad tie ari lido, bet viņam te kaklu nav ko lauzt. Ja jau uz augšu nevar tikt, tad nevajag • • •

Par spīti pieņemtajam lēmumam viņš nostājās uz pakāpiena. Paskatījās lejup. Pēkšņi stipri sareiba galva, un viņš aizvēra acis. Atguvies Azarovs tūlīt apsēdās un ar rokām instinktīvi sargāja galvu.

No augšas, no vertikālās ejas viņam draudēja uzkrist virsū roboti, tieši lādi paši, kā viņš bija redzējis pirmīt. Tie neizprotamā kārtā turējās uz vertikālās sienas … Azarovs cieši jo cieši pieplaka pie sienas, lai automāti, krizdami lejup, viņu neskartu, bet tie — nekrita lejā. Tad viņa uzmanību saistīja tumši plankumi uz vertikālās sienas. Viņš tos pētīja, līdz iesāpējās acis.

Jo ilgāk viņš skatījās, jo mazākas kļuva šaubas: tās bija pēdas. Jā, tās bija pēdas; kāds te gājis — un ne visai sen — soļojis pa šo eju, pa vertikālo sienu … Kā redzams, tā bijusi neliela auguma būtne, pēdas to liecināja — soļi nebija lieli. Kāja arī nešķita liela. Turklāt, tāpat kā viņu skafandru zābakiem, arī te skaidri varēja saskatīt magnētisko pakavu lokus.

12*

179

Pārsteigumi sekoja cits citam … Azarovs piegāja tuvāk klāt sienai, lai labāk apskatītu pēdas: viena atradās tieši acu līmenī. No jauna kaut kas it kā pagrūda viņu, uznāca galvas reibonis, un — pēdas uz vertikālās sienas bija pazudušas. Viņš iepleta acis. Haluci

nācijas? Kad — tagad vai pirmīt? Un kur pazuduši robotu konusi, kas taču nupat karājās virs viņa galvas?

Paraustījis plecus, Azarovs nolēma griezties atpakaļ — nekā laba no visa tā nevarēja sagaidīt. Viņš paskatījās sev pie kājām, lai nespertu soli tukšumā, un tūlīt noliecās uz priekšu: tur bija pēdas! …

Pēdas vīdēja zem viņa kājām, tās taču bija viņa paša nedrošo soļu pēdas, kad viņš bija tuvojies šahtai… Bet nupat šī siena taču vēl šķita vertikāla?… Kaut ko neskaidri nojaušot, Azarovs no jauna nostājās uz pakāpiena. Galvas reibonis. Tad — pēdas uz vertikālās sienas un roboti virs galvas …

Viss šķita skaidrs, un tomēr vajadzēja vēl vairākas reizes spert soli turp un atpakaļ, lai beidzot izprastu cēloni. Izrādījās, ka tas ir vienkāršs un vienlaikus neiedomājams. Smaguma spēka virziens vertikālajā šahtā bija cits nekā gaitenī, kas veda ārā no angāra. Tam, kas pārkāpa neredzamo robežu, vertikālā šahta kļuva horizontāla, bet gaitenis, pa kuru nupat bija iets, — vertikāls. Līdz ar to pēdas atradās uz vertikālās sienas, bet roboti, kas stāvēja gaitenī, karājās virs galvas.

Tātad bija iespējams, ka jebkurā gaitenī ir savas mākslīgās gravitācijas iekārtas. Azarovs nopriecājās, ka tieši viņam izdevies atklāt vēl vienu brīnumainu pavadoņa īpašību. Viņš apņēmīgi paspēra soli uz priekšu — virzienā, kas vēl pirms desmit minūtēm likās nepārprotams un neapstrīdams virziens uz augšu.

— Ejam! Diezin vai saimnieki te būs gā- juši kājām. Viņiem, acīm redzot, satiksmei pa šīm šahtām būs bijuši kaut kādi transporta līdzekļi. Bet mēs iesim kājām, neesam jau lepni…

… Vairāk nekā divas stundas viņš klīda pa šīs kosmosā pamestās pilsētas ielām un ieliņām. Viņa skatienam pavērās plašas laboratorijas, tukšas noliktavas, kurās kādreiz, acīm redzot, glabājušies bagātīgi krājumi. Vienā zālē viņš pat ieraudzīja milzīgu baseinu, simt metru garu un divi simti — platu, uz kura sausajām sienām varēja saredzēt sen izzudušā ūdens pēdas.

Pilots gāja caur plašajām zālēm, kur bija uzstādītas neizprotamas ierīces, kuras tikpat labi varēja būt domātas mašīnu pārbaudēm, kā muskuļu treniņiem.

Viņš atrada arī dzīvojamās kajītes — tās aizņēma veselu stāvu. Pilots mēģināja aprēķināt pavadoņa iedzīvotāju skaitu. Tas iznāca liels — vairāki tūkstoši cilvēku. Azarovs neticīgi pakratīja galvu.

Viņš soļoja arvien ātrāk. Apskate viņu ieinteresēja, kaut arī neizdevās atklāt automātiskās raķetes pēdas.

Azarovs uzkāpa stāvu augstāk. Atvēra durvis … Tur pletās milzīga, vairāku hektāru liela oranžērija, karsti dzeltenas, gluži kā saules gaismas pielieta. Zālē nebija atsevišķu nodalījumu, un tā atradās kaut kur lodes augšējā daļā.

Zāles centrā pret griestiem slējās resna caurule. Nekādu citu balstu nebija.