Sevišķa nepieciešamība

Azarovs devās uz šīs caurules pusi. Ceļš veda garām augsnes strēmelēm. Kosmonauts noliecās un saberza starp pirkstiem augsnes šķipsnu — tās smalkās, apaļās un … samitrinātās daļiņas. Augsnē, acīm redzot, kādreiz audzis kaut kas tāds, kas ticis izmantots pārtikai. Tagad tur vīdēja dzeltenīga zāle, varbūt to kultūraugu pēctece, kuriem nebija tik garš mūžs kā mašīnām un kuri kopšanas trūkuma dēļ bija deģenerējušies vai arī iznīkuši pieaugošās radiācijas dēļ. Šur tur bija redzami pazemi kroplīgi koki ar zaļgani ziliem caurspīdīgiem zariem bez lapām. Tie dzīvoja: pavadoņa ierīces turpināja pievadīt ūdeni, ogļskābo gāzi un barības vielas.

Azarovs nopriecājās par kārtējo atklājumu. Viņš nespēja paiet garām, nemēģinājis apskatīt svešās pasaules augus, nenolauzis zariņu, lai vēlāk aplūkotu tā uzbūvi mikroskopā vai varbūt — kas zina — aizvestu uz Zemi.

Kosmonauts uzkāpa uz augsnes strēmeles, piegāja pie koka. Viņš apstājās un vairākas sekundes uzmanīgi apskatīja zaru. Tajā kaut kas lēni pulsēja, nevienādi nokrāsotais šķidrums riņķoja. Koks dzīvoja! Un pēkšņi Azarovs atkāpās atpakaļ: caurspīdīgie zari lēnām stiepās uz viņa pusi. Koks tikko manāmi bija "nosvēries uz svešinieka pusi.

— Nu nē… — Azarovs nomurmināja. — Neesmu nekāda muša… Ir nu gan plēsoņa …

Viņš pakāpās soli atpakaļ un draudīgi pacēla instrumentu. Pastāvējis kādu brīdi, ieroci nolaida.

— Prātā jukušais! — viņš sev teica. — Kate var rasties augs — plēsoņa? Uz pavadoņa! Šeit taču var biit tikai kultūraugi. Jo sevišķi — tik lielā skaitā. Tā ir plantācija, ne muzejs … Bet, ja tā, — tad augi netiek baroti ar asinīm! Aiz bailēm visādas muļķības lien galvā … (Viņš paskatījās apkārt — nē, neviens viņa izbailes nebija pamanījis.) Taču kāpēc koks tomēr stiepās uz viņa pusi?

Viņš kādu brīdi svārstījās. Galu galā — ja augs patiesi ir plēsoņa, skafandram cauri tas netiks. «Bet ja tam ir elektriskais lādiņš?» viņš iedomājās, taču tūlīt nomierinājās: tādā gadījumā nelaime būtu jau notikusi…

Azarovs pastiepa roku pret tuvāko zaru. Caurspīdīgās stīgas no jauna sakustējās, šķidrums sāka pulsēt straujāk. Zari apņēma roku, viens no tiem pieskārās viņa cimdam — kā pilotam likās, glāstoši un lūdzoši… Tagad viņš pamanīja, ka uz zaru gludās virsmas iemirdzējās kaut kādas skropstas, atvērās tādi kā caurumi, atvērās — it kā lūgdami, it kā kaut ko gaidīdami… Azarovs stāvēja kā sastindzis, uztraukumā aizturējis elpu. Vai tas varētu būt, ka šos kokus baroja tādā veidā — piebaroja šā vārda tiešā nozīmē? Un koki to zināja? Zināja?! Šiem kokiem tātad būtu kas līdzīgs refleksu pirmsākumiem? Vai tas maz iedomājams? Bet, ja tas tā tiešām ir, — cik gan gadu tūkstošus tad vajadzējis kopt tos, lai izstrādātos šāds reflekss? Zari taču nestiepās kaut kur prom, bet tieši rokai pretī, ar saviem siltajiem, raupjajiem purniem tie badīja delnu gluži kā telēni. Bet koki… Bet varbūt tas ir pavisam kas cits? Nu kas tad?

Viņš paskatījās apkārt. Celt pretī zarus sāka arī kaimiņu koki, tad sakustējās arī pārējie. Azarovs nopūtās, pēkšņi viņam kļuva žēl zaļo telēnu … Nebija taču ar ko pabarot, turklāt, kas zina, ar ko tos piebaro? Galu galā tas nav dzīvības jautājums: koki taču dzīvo… Var būt, ka tā regulēja ne barību, bet kaut ko citu. Ja, piemēram, tie ir augļu koki, tad viņiem tieši zaros varēja ievadīt tādas vielas, kas noteica augļu veidošanos. Varbūt ļaudis tā bija iemācījušies regulēt ražu? Iegūt tik daudz, lai pietiktu visiem, bet nebūtu lieku pārpalikumu, kuri šeit nebija vajadzīgi. Uz Marsu taču tos nevestu!

Azarovs izbrīnījies pakratīja galvu. Ja pie neparastās tehnikas kosmonauti sāka jau pierast, tad šī lauksaimniecība — citādi kā par lauksaimniecību to nevarēja nosaukt — vēl spilgtāk parādīja, cik tālu savā attīstībā aizgājuši marsieši. Tagad, protams, var ticēt, koks ir dzīvs. Bet mājās laužam zarus pat neiedomājoties …

Te, bez šaubām, nevar būt ne runas par to, lai nolauztu kaut niecīgāko zariņu. Azarovs noplātīja rokas: nekas, draugs, pacieties, atlidos lielā ekspedīcija ar biologiem — gan tā izšķirs, kas tu tāds esi un kā tev trūkst…

Azarovs devās tālāk. Viņam iešāvās prātā, ka dzīvojamās kajītēs, tāpat kā oranžērijā, vajadzētu būt skābeklim — te nebija mašīnu, kurām draudētu korozija, turklāt pavadoņa nodalījumu un stāvu sistēma, kur visas ejas un pārejas bija bloķētas, deva iespēju katrā vietā radīt un uzturēt citādu atmosfēru.

Azarovs tomēr nesāka pārbaudīt savas hipotēzes pareizību. Viņu vilināja apaļais laukums augšā.

Iegūtās iemaņas viegli ļāva sameklēt vajadzīgos gaiteņus. Gravitācijas virziens mainījās precīzi — vertikālais kļuva horizontāls un tad horizontālais atkal vertikāls. Tas ikreiz nozīmēja, ka viņš atrodas jau nākamajā stāvā. Paspēris soli uz priekšu, Azarovs atlēca atpakaļ — pēkšņi iemirdzējās zvaigžņotās debesis.

Vispirms viņš nolēma, ka negaidīti nokļuvis aiz pavadoņa robežām. Izbailes bija lielas, sirds dauzījās kā negudra. Taču nē, te bija kaut kas cits: zālē valdīja puskrēsla, bet sienas un griesti bija tik caurspīdīgi, ka likās — to nemaz nav.