Sevišķa nepieciešamība

— Saule… — Azarovs atkārtoja, piespiez- damies pie caurspīdīgās sienas, un melnais izplatījums aiz tās pēkšņi vairs nelikās tik bezcerīgs.

Pilotam gribējās dziedāt, skatīties un skatīties saulē. Viņš ar pūlēm piespieda sevi sameklēt pēdējo eju un ieiet lūkā, kas atvērās priekšā. Nozibēja šahtas sienas… Beidzot Azarovs stāvēja pašā augšā, noslēpumainajā laukumiņā.

— Kā tad, — viņš teica, — tā jau es domāju.

Viņš atradās nelielā, apaļā zālē ar caurspīdīgām sienām, zvaigžņotā debess tagad viņu apņēma no visām pusēm. Gar zāles sienām stāvēja plati zemi dīvāni. Centrā, pie četrstūrainas pults, bija novietots atpakaļ atgāzts krēsls. Pults priekšā atradās liels postaments ar ekrāniem, aparātu skalām un indikatoru spīdīgajiem punktiņiem. Uz pašas pults nebija nekā: ne pārslēdzēju, ne sviru. Tikai divas lielas, izliektas pogas — sarkana un balta — bija saskatāmas virs tās gludās virsmas.

— Tā jau es domāju… — Azarovs noteica. — Tātad šeit ir kaut kāda centrāle. Pavadoņa komandpunkts. Vadības kabīne… Un tomēr — kālab gan pavadonim vajadzīga vadības kabīne? Pagaidi, vai tas vispār ir pavadonis? Tagad gan, bet vispār… Vai neizrādīsies, ka tas… Nevar būt! Bet ja nu zvaigžņu kuģis? Augstākās klases zvaigžņu kuģis?…

«Kāpēc?» viņš jautāja pats sev un pats arī atbildēja: «Kaut vai tāpēc, ka viss, kas šeit atradies, spriežot pēc patlaban tukšajām noliktavu telpām, pavadonim nav vajadzīgs. Labāk to apgādāt ar ko jaunāku un svaigāku nekā radīt krājumus uz gadiem, pat uz gadu desmitiem … Bet, lūk, zvaigžņu kuģī tas viss ir vajadzīgs. Ja tā padomā, tad grūti ticēt, ka tas ir Marsa planētas veidojums. Tā tomēr izskatās pārāk nedzīva.»

Viņš atsēdās krēslā aiz pults. Tūlīt uz postamenta iemirdzējās ekrāns, uz tā varēja saskatīt precīzu zvaigžņotās debess attēlu, tādu pašu, kāds bija redzams aiz šīs telpas, kas patiešām varēja būt vadības kabīne, caurspīdīgā kupola. Azarovs nodomāja, ka šī pults tāpat var būt arī zvaigžņu kompass, kas ļauj kontrolēt, cik precīzi automāti ietur kursu. Azarovs domās mazliet pakritizēja saimniekus par to, ka vadības kabīne iebūvēta zvaigžņu kuģa virspusē, daudz drošāk to būtu novietot kaut kur iekšienē, centrā. Taču, iedomājoties sevi oponenta vietā, tūlīt iebilda: kā var par to spriest, vadoties 110 priekšstatiem, kas iegūti Zemes apstākļos …

Aparātu uz milzīgā zvaigžņu kuģa pults bija mazāk nekā Zemes raķetēm. Acīm redzot, šeit ar daudz plašāku vērienu nekā pagaidām uz Zemes pielietoja automātu rezultatīvos rādītājus, ko aprēķināja skaitļojamās iekārtas. Pilots saņēma tikai svarīgākos, turklāt jau apstrādātus datus. Pārējos savā darbā izmantoja pašas mašīnas.

Azarovs nopūtās, pievēra acis. Lūk, tā šeit kādreiz sēdējis zvaigžņu kuģa komandieris, vedot kuģi pretim nezināmiem spīdekļiem, komandieris — tās civilizācijas pārstāvis, kas krietni vien aizsteigusies priekšā mūsējai… Uz dīvāna viņam visapkārt brīvajos brīžos sēdēja apkalpes locekļi, komandiera draugi un līdzgaitnieki — tādi paši kā viņš, liela auguma, veseli un laikam taču labsirdīgi un jautri cilvēki. Viņi dzīvoja, centās atklāt ko jaunu, ko jaunu, no kā varbūt bija atkarīgs tās planētas liktenis, kas viņus bija sūtījusi.

Azarovam šķila, ka lielo, plašo telpu pēkšņi piepilda klusinātu balsu šalkoņa un likko sadzirdama dzinēju duna. Viņa aizvērto acu priekšā uzzibsnīja nepazīstamu, savādu zvaigznāju kontūras, un Azarovam šķita, ka viņš pats savām krūtīm šķeļ izplatījumu, kuram cauri steidzas šī varenā lode …

Tā, neatvēris acis, viņš nosēdēja labu brīdi. Bet vajadzēja taču doties prom no šejienes — ne jau šeit, zvaigžņu kuģa vadības kabīnē, jāmeklē automātiskās raķelcs paliekas!

Viņš nokāpa lejā oranžērijā. Un alkal sākās neskaitāmas telpas, pilnas ar mašīnām un mehānismiem, kas bija tik savdabīgi, ka tiem trūka jelkādas līdzības ar tām ierīcēm, pie kurām viņš bija pieradis uz Zemes; gadījās telpas ar nestabilām grīdām — tās viegli šūpojās, kad Azarovs gāja pāri… Kādā vietā viņš uzdūrās caurspīdīgai šķērssienai, aiz kuras vērpetēm cēlās violeta migla, biezēja violeti mākoņi, kurus laiku pa laikam šķēla zilgani zibeņi. Azarovs ilgi stāvēja, vērojot šo lādiņu savādo rotaļu, taču zibeņi aizvien biežāk sāka snaikstīties uz viņa pusi. Tad viņš steidzās prom, atzīmējot šķērssienu uz shēmas, kurā bija uzskicējis visu savu ceļu.

…Pēc stundas viņš atradās lejā, radiālajā gaitenī. Šīsdienas programma bija izpildīta, viņš bija redzējis daudz interesanta, bet apskatīta bija taču tikai neliela daļa no visa, kas slēpās šajā milzīgajā lodē. Vēlāk par to ne vienu vien gadu zinātnieki uz Zemes lauzīs galvas … Taču automātiskās raķetes pēdas viņam nebija izdevies konstatēt.

Azarovs jau gribēja ieiet gaitenī, kas veda uz angāriem, bet tad pārdomāja un noteiktiem soļiem piegāja pie citām durvīm — tām pašām, pie kurām Sencovs un Rains, 110 virspuses laižoties lejā, bija pamanījuši — kā viņi izteicās — pastiprinātu radiāciju. Kāpēc raķete un tās paliekas nevarēja atrasties telpā, kur radiācija ir augstāka?