Sevišķa nepieciešamība

— Nē, — Sencovs sacīja. — Nekādā ziņā.

Iestājās klusums. Visi skatījās komandierī,

bet Azarovs, spēji pagriezies, aizsoļoja uz vadības kabīnes visattālāko kaktu un piespieda pieri kupola caurspīdīgajai plastmasai, stāvēdams ar muguru pret visiem.

— Automātikai es uzticos, — Sencovs turpināja pēc īsa klusuma brīža, — bet ne jau līdz tādai pakāpei. Ja to nevar vadīt vai vismaz tās automātiem dot programmu, tad nevar arī lidot. Ja mēs arī izlidotu, tad neatvairāmi pazustu izplatījumā. Ļoti vienkārši. Kas man, piemēram, paskaidros, kā šeit ieslēdzas dzinēji? Un stūres?

— Ko nu tur, — Rains teica. — Tik un tā izslēgsim … Izslēgsim, — viņš atkārtoja, nemaz neslēpdams savu niknumu. — Mēs varam meklēt, mēs varam atrast, atbilde būs viena un tā pati: izslēgt! Un tiešām — kas mums uz Zemes ko meklēt? It kā tur bez mums nepietiktu cilvēku… Tā iznāk, vai ne? Lai atgrieztos uz Zemi, bez šaubām, jāriskē. Vai tad kosmonauti raduši riskēt? Protams, nav raduši… Taču, vai nu kosmonautika ir specialitāte cilvēkiem ar vāju nervu sistēmu, vai arī mēs neesam kosmonauti, bet gan zaķapastalas! …

Metot Sencovam sejā šos aizskarošos vārdus, astronoms satraukts soļoja pa kabīni, brīdi pa brīdim strauji apsviedās apkārt, tad apsēdās, kur pagadījās, un no jauna cēlās kājās. Sencovs klusēdams klausījās, tikai seja viņam arvien vairāk pietvīka un lēni, sasprindzināti kustējās žokļi.

— Nevaru pieļaut, — Rains gandrīz vai kliedza, — lai komandiera atbildība deģenerētos līdz tādai pakāpei. Ja komandieris baidās riskēt ar sevi un apkalpi, vai tad viņš vispār ir komandieris? Astronoms beidzot apstājās, kājas plati izpletis, rokas aizlicis aiz muguras un galvu pacēlis. — Jūs nelidotu arī tad, ja vajadzētu glābt cilvēku.

— Labi, — Sencovs piesmakušā balsī lēni sacīja. — Pieņemsim — es neesmu lidojis šurp, es neesmu komandieris. Pieņemsim — es esmu kļuvis vecs. Pieņemsim pat — gājis bojā. Manis šeit nav, tā ir redzes halucinācija, un vispār es neesmu cilvēks, bet Hamleta tēvabrāļa ēna. Pēc manis par komandieri kļuvis Korobovs. Tu! Vai tu lidosi?

Azarovs lēni pavērsa seju pret citiem. Korobovs jutās neveikli — ledainajā klusumā viņā urbās četri acu pāri, vērās cieši, pētoši, pārbaudoši. Bez steigas viņš apskatīja kabīni, lai nesastaptos ar biedru acīm. Domīgi viņš paraudzījās uz pulti. Tad pacēla galvu un kādu mirkli vēroja griestus, — kaut kur tur atradās Zeme …

Biedru satrauktie skatieni klusumu beidzot salauza, un Korobovs, kas jau divreiz bija gribējis ko sacīt, taču aizvien no jauna pievērsies kādam no aparātiem, cieši noteica:

— Nē! Pagaidām es neredzu iespēju lidot.

Neapmierināti iedūcās divas balsis, bet Sencovs tās apklusināja:

— Es nelidošu. Korobovs arī nelido. Par jums, lai gan es jūs cienu, nevar būt ne runas — jūs neesat piloti. Paliek pēdējais. Viktors. Ko teiksi tu, komandieri Azarov?

Azarovs pacēla galvu. Viņa acis uz mirkli atvērās platum platas, un tajās kaut kas iemirdzējās. Pilots konvulsīvi norīstījās, tad atklepojās:

— Nē! Es nelidotu… — viņš noskaldīja.

— Un arī tad ne, ja būtu jāglābj cilvēks. Viņš, šis cilvēks… Viņš būtu viens, un nevar viena dēļ upurēt četrus.

— Tu esi cienīgs būt par komandieri, — Sencovs teica. — Jā, tu esi tā cienīgs … — Viņš dobji ieklepojās un novērsās no visiem.

— Pagaidām domāt par to… ir par agru. Turklāt pienācis brīdis, lai izbeigtu visus mēģinājumus pakļaut raķeti mūsu gribai. Mums tam nav laika… un ne šeit slēpjas mūsu glābiņš.

Viņš apklusa, gaidot jaunu neapmierinātības uzliesmojumu. Bet klusēja arī pārējie.

— Mums nav laika. Vai atceraties, kad nākamajai ekspedīcijai vajadzēja doties uz Marsu? Dažu mēnešu jautājums. Nu, jūs taču atceraties: ja ar mums nav sakaru, spēkā stājas otrais variants — ceļā dodas kuģis ar divām vadāmajām automātiskajām raķetēm. Ja mēs neesam atgriezušies, tas nozīmē, ka trasē tiešām kaut kas nav kārtībā. Un divas automātiskās raķetes tiks ziedotas. Toties tā kuģa apkalpe, kas lidos ievērojamā attālumā aiz tām, pamanīs, kas noticis, zinās, kāds liktenis piemeklējis šīs raķetes un tātad ari visas pārējās raķetes, zinās un spēs savlaicīgi veikt drošības pasākumus … Tā tas bija domāts. Bet mums taču skaidrs, ka arī tādā gadījumā kuģi var piemeklēt tāds pats liktenis …

Kosmonauti drūmi pamāja ar galvu.

— Tas nozīmē, ka vajadzīgi sakari. Mums jāziņo, ka jāizvēlas cits — drošāks ceļš, lai mūs atbrīvotu… Mums katrā ziņā jāatrod gaismas avots un jāmēģina signalizēt. Pagaidām nekā neesam atraduši. Bet mēs taču neesam pārmeklējuši pat ne trešo daļu no visām telpām …

— Tas kļūst aizvien grūtāk, — Kalve teica. — Mūsu skafandru skābekļa rezerves to neļauj … Jādodas arvien tālāk prom, un arvien mazāk laika paliek pētījumiem …

— Tā… — Sencovs teica. —- Kur ir izeja? Kas redz kādu izeju?