Sevišķa nepieciešamība

Dziesma stāstīja par diviem draugiem, kas dienēja vienā un tajā pašā pulkā — skani dziesma mana, skani… (Skani, lai nāktu kas nākdams, — ne jau tev vienam pašam grūti!) Un, kaut arī viņiem dažādi raksturi, viņi bija īsti draugi. (Dziedātājiem pievienojās arī Korobovs un Azarovs — kam gan citam, ja ne viņiem, lidotājiem, jāzina īstas draudzības cena!) Bet tad viņus reiz izsauca komandieris un pavēlēja doties uz dažādām tālās planētas malām. Un viņi neizrādīja šķiršanās skumjas. («Arī mēs neparādīsim savas jūtas,» nodomāja Kalve, dungojot līdz melodiju, jo vārdus nezināja.) Viens no viņiem iesēdās automašīnā, bet otrs — lidmašīnā («Taču mums, redz… nav ar ko lidot…» nodomāja katrs no viņiem šajā mirklī.), un viens notrausa asaru ar pirkstu — cits ar delnu.

Zemes dziesma skanēja šajā nespodri apgaismotajā vadības kabīnē. Un katram neizturami iegribējās vēl kaut uz stundiņu skatīt dzimteni, dzimto, skarbo, brīnišķīgo Zemi, lai kur arī viņus sūtītu komandieri. Zemi, kur tāpat, kopā sanākuši, dzied vīri un ar labām, mīļām balsīm piebalso sievietes.

Sievietes… Un viņa laikam arī dziedāja,

22:5

pavadot savu… Pagaidi, pagaidi, pagaidi… Dziedāja? Nu protams, viga dziedāja! Dziedāja?!

Pēkšņi Sencovs izslējās visā augumā, viņa acis iezibējās.

Pirmo reizi viņš tik skaidri izprata, ka tie, kas bija būvējuši zvaigžņu kuģi un šo raķeti, bija tādi paši cilvēki kā viņi. Viņi tāpat mīlēja, tātad arī tāpat ienīda, tāpat cieta un tāpat priecājās, tāpat domāja, un tāpēc viņu tehnikā nekāds apzināts ļaunums nevarēja slēpties …

Un vēl viņš saprata, ka ir iespēja tik prom no šejienes.

— Klausieties, kosmonauti! — viņš skaļi teica. — Mēs visu esam pārdomājuši, citas izejas nav. Tikai pārvākties … Lidot — būtu ārprāts, mēs pat nezinām, kā ieslēgt dzinējus … Bet man iešāvās prātā … man šķiet… Jūs saprotat, to taču būvējuši cilvēki. Cilvēki! Lai kādā vārdā viņi sauktos, lai kādi izskatītos … Cilvēki taču nevar tādās lietās piemānīt cits citu. Mēs nevaram lidot tāpēc, ka neprotam vadīt raķeti. Bet Zeme gaida! Un viņi taču lidoja! Varbūt arī mēs varam? Varbūt šeit nekā nevajag vadīt? Man ir tāda sajūta, ka… atrisinājums… tepat blakus, tas tikai jāatrod …

— Runa taču nav par mūsu piecu dzīvībām, lai parauj tās jods… — Rains pārtrauca. — Mēs varējām iet bojā ne tikai šeit… Bet cilvēki mūs gaida! Ja mēs neatgriezīsimies, vai ir garantija, ka nākamā ekspedīcija izli

dos? Zeme varbūl vispār pārtrauks pētījumus, no jauna pārbaudīs visus aprēķinus, konstrukcijas, paies laiks — varbūt pat gadi… Mums jāatgriežas!

— Jāatgriežas! — Sencovs teica. — Jums, protams, skaidrs, ka šeit slēpjas risks. Mēs atsakāmies no lēnākā, kaut arī, pēc manām domām, drošākā ceļa — no mēģinājuma rast sakarus. Bet, ja tā, tad atbildība gulstas uz zinātnieku pleciem, tad viss atkarīgs tikai no jums. Jā, es ticu, ka atgriezties ir iespējams, liet, ja jums vēl ir kādas šaubas, runājiet!

Iestājās klusums, un tajā atskanēja Kalves klusā balss:

— Kas attiecas uz mani, tad es palieku pie tā paša, ko teicu jau iepriekš. Lidot var, lidot vajag. Pārāk svarīgs ir un paliek mūsu uzdevums, pat ja arī… — viņš ar neuzticību paskatījās Azarovā un Sencovā. — Pat, ja nebūtu nekādu jaunu atklājumu, — vienalga. Un es apgalvoju, ka mēs esam jau ļoti tuvu mīklas atrisinājumam. Tas, burtiski, karājas gaisā …

— Labi, padomāsim visi kopā… — bezbēdīgā balsī noteica Korobovs, tuvojoties galdam. — Būtībā mūsu māja ir pavisam tuvu,— viņš ar pirkstu strauji uzvilka uz galda divus koncentriskus lokus. — Te Marss, bet te — Zeme.

225,

— Bet te — Venēra, — Sencovs papildināja un ar pirkstu uzzīmēja trešo koncentrisko apli — tuvāk Saulei. Un te viņš sarāvās — tik strauji viņu aiz rokas satvēra Rains.

15 - 1592

— Kas ir ar levi? — Sencovs jautāja.

— Nekas … — Rains noteica. — Es vienkārši esmu idiots! Marss, Zeme, Venēra … Bet kas ir centrā, es jums jautāju?!

— Pēc visiem datiem spriežot, — Saule, — Sencovs atbildēja. — lin kas par to? …

— Tā, — Rains apmierināts pamāja ar galvu. — Lūdzu atļauju uz pusstundu aiziet.

— Kurp?

— Tas ir ļoti svarīgi… Man jāpārbauda kāda hipotēze, — Rains teica, rokoties izziņu spolīšu kaudzē, ko bija paņēmis līdzi no bojā gājušās raķetes. Tad kādu no spolītēm steidzīgi ieslēdza magnetofonā. — Viens pieņēmums …

Viņš aizvēra acis, ieklausoties skaitļos, kurus vienaldzīgi diktēja magnetofons, un uz papīra kaut ķo ātri aprēķināja.

Tad pārlasīja tos un pamāja ar galvu.

— Mēs abi ar Kalvi… Apģērbies, Laimon, — viņš sāka uzvilkt skafandru, nepacietībā nevarēdams trāpīt rokas piedurknēs. — Nu kā tas agrāk neienāca prātā… Mēs meklējam sarežģītas lietas, bet atrisinājums pavisam vienkāršs …

— Nu, kas tad īsti ir? — Sencovs neizturēja. — Kas tie par noslēpumiem?

— Gan uzzināsi, dārgo komandier, uzzināsi, — Rains teica. — Pēc pusstundas mēs atgriezīsimies. Paņem līdzi invertoru, Kalve …

Kamēr tie trīs kajītē gaidīja viņus atgriežamies, nebilstot ne vārda un tikai saskatoties mirdzošām acīm, Rains un Kalve pagāja ga