Sevišķa nepieciešamība

Viņš no jauna atgriezās kajītē un apgūlās gaisa gultā. Kad snaudiens atkal bija pārņēmis Sencovu savā varā, viņš no jauna sadzirdēja kādu balsi.

Jā… balss bija tā pati. Zema, tikko manāmi vibrējoša, maiga siltuma pilna. Sievietes balss … Viegli un melodiski plūda nesaprotami vārdi, un šķita — sieviete ir par kaut ko satraukta, neatlaidīgi lūdz par kaut ko ļoti dārgu, ļoli svarīgu … Varbūt viņa cenšas kaut ko paskaidrot? Dažbrīd balss kļuva spalgāka, ietrīsējās un no jauna glāstīja dzirdi ar prieka pilnām intonācijām …

Un tad Sencovs pēkšņi atcerējās, ka brīdī, kad pirmoreiz sadzirdēja šo balsi, viņš redzēja sapni. Viņš redzēja tādu sievieti, kādu sastop tikai sapnī. Viņš vairs nevarēja atcerēties seju, bet pazina balsi. Tāpat kā sapnī, viņš nesaprata vārdus, bet izjuta to siltumu un maigumu.

Pusvārdā pārtrūkusi, balss apklusa. Sencovs, beidzot galīgi pārliecinājies, ka nesapņo, sāka drudžaini apsvērt, no kurienes tā varētu nākt. Halucinācija tā nebija: sieviete tiešām runāja tepat blakus, kajītē.

Uzlēcis kājās, kosmonauts sāka pārmeklēt kajīti. Viņš uzmanīgi aplūkoja visus aparātus, līdz pēdējam decimetram izpētīja grīdu un tomēr nekā neatrada. Tikai pašā kaktā, tur, kur viņš gulēja, galvas līmenī ieraudzīja mazas durtiņas, ko agrāk nebija pamanījis.

Aiz tām atradās mazītiņš aparāts. Varēja saskatīt plati, kuru sedza sarežģīts, nepareizas formas raksts. Varbūt šeit bija ierakstīti sievietes pēdējie novēlējumi mīļotajam cilvēkam, kas devās tālumā, un bijušais kajītes saimnieks klausījies balsi pirms gulētiešanas …

Kāpēc, prom ejot, viņš nav paņēmis vēstuli līdz? Tādas lietas neaizmirst… Vai tāpēc, ka bijis jāsteidzas, vai arī citu iemeslu dēļ?

Iespējams, kuģa komandieris — šī kajīte atradās vistuvāk vadības kabīnei un, acīm rc- dzot piederēja viņam — gājis bojā vēl ātrāk. Nav jau nejaušība, ka lieši šī raķete palikusi pavadonī.

Sencovam no visas sirds kļuva žēl sievietes, kurai bija tik apbrīnojama balss un kura nekad nesagaidīs savu draugu. Droši vien arī viņa pati sen aizgājusi no dzīves — tik daudz laika aizritējis… Kaut arī iespējams, ka viņu planētas cilvēki dzīvo ilgāk.

— Esi laimīga, un — paldies tev, mīļā, — viņš teica sievietei un paklanījās uz to pusi, kur stāvēja aparāts. Sencovs pats nezināja, par ko pateicas, bet sacīja to tik sirsnīgi, it kā sieviete varētu vārdus sadzirdēt. Varbūt — kas to lai zina? Katrs, pat visklusāk izteiktais pateicības un mīlas pilnais vārds neiet zudumā, bet vienmēr aizsniedz to, kam tas sūtīts, lidodams izplatījumā ar tādu ātrumu, par kuru nav ne jausmas pat relativitātes teorijai.

Pēc tam viņš izņēma plati no aparāta, lai balss neskanētu velti: tikai smagos brīžos to drīkstēja klausīties … Viņš nolēma katrā ziņā paņemt šo balsi līdz, ja vien vispār atgriezīsies uz Zemes, — sieva noteikti sapratīs.

Sencovs gribēja vēl par kaut ko pagudrot, kad prātā pazibēja un izgaisa acumirklīga doma. Nē, ne par to, ka nekavējoties jādodas uz oranžēriju. Par kaut ko citu. Likās — bet kāpēc pēkšņi likās? — ka aiziet no šejienes vēl ir par agru … Ka viņam varbūt nav taisnība … Bet kāpēc tāda izjūta? No kurienes tik pēkšņi? Tūlīt viņš atcerēsies Tūlīt…

Uz sliekšņa parādījās Korobovs.

-— Visi sapulcējušies, — viņš īsi ziņoja, un Sencovs devās viņam pakaļ, lā arī līdz galam neizdomājis šo neizprotamo «kaut ko».

Kosmonauti klusēdami stāvēja vadības kabīnē. Katrs bija sagatavojis sev kravu. Tagad viņi tik ātri šurp neatgriezīsies …

— Apsēdīsimies… — Sencovs teica, un kosmonauti uz mirkli apsēdās. Viss jau bija sagatavots, viss gatavs, lai dotos augšup.

Sencovs palūkojās draugos.

Viņi jau iegājuši vēsturē — šie pieci cilvēki, kas sēdēja svešā kuģa vadības kabīnē.

Viņi iegājuši vēsturē kā pirmie cilvēki, kas sastapušies ar nepazīstamu civilizāciju. Pat, ja tā nebūtu — uz Zemes taču par to vēl pagaidām nezināja, — viņi tomēr jau iegājuši vēsturē kā cilvēki, kas ziedojuši dzīvību, laužot ceļu Izplatījumā. Viņi vēl dzīvoja, taču no dzimtās planētas tos šķīra neaptverami attālumi, attālumi, kas kādreiz droši vien neliksies tik baismīgi.

Un tomēr, domāja Sencovs, mūsu armija nav kapitulējusi, mēs tikai atpūšamies.

Kaujinieki atpūšas … Un, kā tas parasti atpūtā mēdz būt, pēkšņi klusumā kaut kas ieskanējās. Sākumā neizprotamās skaņas kļuva arvien skaļākas un skaļākas, dzima melodija — Rains savā nodabā dziedāja sensenu dziesmu.

Sadzirdējis motīvu, Sencovs piebalsoja — tikpat klusi, jo tā bija viena no dziesmām, kuras nav jādzied skaļi, labi nostādītā balsī, bet klusi, varbūt pat mazliet nepareizi, nedaudz aizsmakušā balsī, jādzied ar to vārdos neizsakāmo krievu dvēseles siltumu, ko nevar aizstāt ne skola, ne talants.

Tā bija dziesma, kas dzimusi tālajos gados — tālajos un tomēr šobrīd viņiem tik tuvos, — dziesma, kurā it kā bija visa ši tik smagā laikmeta romantika …