Sevišķa nepieciešamība

rām nodalījumam ar skaitļojamām ierīcēm un devās uz apaļo zāli. Rains ar skubu piegāja pie ekrāna, noliecās tam pāri un aizsmakušā balsī, pēc kuras varēja manīt, ka ir uztraucies, teica:

— Ieslēdz palielinājumu …

Kalve ieslēdza. Vairākas minūtes Rains sasprindzināti vēroja, bīdot rādītāju pa ekrānu, un, kustinādams lūpas, kaut ko aprēķināja. Beidzot viņš apņēmīgi nostādīja rādītāja galu uz vidējā apļa signālspuldzītes uguntiņas.

— Pārbaudi… — viņš īsi sacīja.

Kalve virzījās gar kabeli, lēni tuvojās durvīm, kas veda uz nodalījumu, un teica:

— Signāli ienāk …

— Tā, — Rains uzrakstīja jaunus skaitļus uz papīra loksnes. Tad viņš vēlreiz pārbaudīja rādītāja stāvokli. Pamāja ar galvu, izslējās, viņa acis jautri iemirdzējās:

— Ejam …

Pēc desmit minūtēm abi jau atradās raķetes vadības kabīnē. Viņus sagaidīja trīs jautājoši, cerību pilni skatieni. Kalve par atbildi neziņā paraustīja plecus un papurināja galvu. Rains tūlīt devās pie centrālās pults un to pāris sekundes vēroja. Tad pieglauda sev matus un sausi teica:

15*

227

— Mēs visi — un pirmām kārtām es pats — esam pelnījuši vieninieku atjautībā un loģikā. Es nekādi nevarēju izprast, kāda nozīme ir pultij kibernētiskajā postenī. Kalve arī neizprata. Bet tā nav viņa specialitāte… Ja kāds no manas katedras asistentiem nezi-

natu, ka Zeme griežas ap Sauli, tad tas nebūtu tik liels grēks. Uz pults ir parādītas — un mums to jau sen vajadzēja apjaust — triju planētu orbītas: Marsa, Zemes un Venēras orbītas. Lūk, šie apļi ar signāluguntiņām. Bet liesmiņa pašā centrā …

— Saule! — Kalve smaidīdams teica, it kā viņš būtu ieraudzījis īsto Zemes sauli — zeltaino, maigo Zemes spīdekli pie zilajām debesīm, nevis liesmojošo, pinkaino lodi, ko viņš, sēdēdams raķetē, redzēja cauri dažādiem gaismas filtriem …

— Saule! — Rains atkārtoja. — Bet tas nav pats svarīgākais — šis fakts vēl neko nenozīmē … Rādītājs uz pults var atrasties uz jebkuras no trim orbītām. Turklāt tā nav shēma: uguntiņas pārvietojas un norāda planētu faktisko stāvokli dotajā mirklī — es to īpaši pārbaudīju pēc rokasgrāmatām. Par laimi, mums tās izdevās izglābt… Un, lūk, pārbīdot rādītāju tādā stāvoklī, ka tā smaile norāda, teiksim, uz Zemi, mēs kibernētiskajam centram dodam uzdevumu, un centrs nekavējoties izstrādā lidojumu programmu …

— Slop! — Sencovs pārtrauca. — Vai jūs par to esat pārliecināts?

— Jā gan. Kļūdas varbūtība minimāla, — atbildēja jau Kalve. — Nedomāju, ka mēs būtu kļūdījušies. Es ļoti rūpīgi izpētīju. Esmu pārliecināts, ka vispārējos principus esmu izpratis pareizi…

— Un kādi tie būtu? — Sencovs jautāja.

— Šo programmu saņem raķetes kibernētiskā ickārla, — Kalve sacīja. — Impulsi skrien pa kabeli. Mēs pārbaudījām — vads nāk šurp. Kā var secināt, tad mašīna, vadoties no acumirklīgā planētas stāvokļa orbītā, nosaka un uzdod raķetei optimālo režīmu, kas nepieciešams lidojumam uz attiecīgo planētu.

— Vai redzat, — Rains iemeta vidū,

— kādā stāvoklī patlaban atrodas uguntiņas? Tādā pašā kā kibernētiskajā centrā. Tas var nozīmēt tikai to, ka raķete patlaban pieslēgta lielajai mašīnai…

— Tieši kurai raķetei programma domāta, to nosaka ar pārslēdzēja stāvokli. Vienlaikus var startēt tikai viena raķete.

— Skaidrs! — Azarovs nobēra. — Tātad savas raķetes viņi tiešām nav vadījuši. Kuģi no sākuma līdz galam vada automāti.

— Vienkārši runājot — no šejienes orientē programmēšanas iekārtu, — Kalve teica.

— Ērtības labad orientēšanas mehānisms izveidots kā planētu karte.

— Bet kāpēc tikai trim planētām? — Korobovs jautāja.

— Tas nav obligāti… Kādreiz te bijušas arī* citas shēmas. Atcerieties, ko mēs redzējām uz ekrāna …

— Programma … — Sencovs sacīja. — Bet ja nu izlidošana aizkavētos?

— Raķetes skaitļojamai mašīnai tajā nepārtraukti jāizdara labojumi, — Kalve atbildēja. — Būtu ļoti interesanti tuvāk iepazīties ar šīs iekārtas principiem …

— Labi, bet kā lai tomēr startējam?

— Lūk, pogas — tādas pašas kā kibernētiskajā centrā. Tur ziņu startam deva ar balto pogu. Vienīgais, kas cilvēkam atlicis vēl darīt, — dot mašīnai impulsu darbības sākšanai. Tālāk tā vada kuģi pati…

— Ko tur lai dara, — Korobovs teica.

— Velosipēdam ir pedāļi, automobilim nav. Un neviens neatsakās braukt ar automašīnu tāpēc vien, ka tai nav pedāļu …

— Re, kā iznāk… — Sencovs teica. — Pogas, un nekā vairāk … Tikai jānospiež, un — var lidot…

— Lidot! — Azarovs atkārtoja, un viņa balss ietrīcējās.

— Lidot, — Korobovs mierīgi piekrita.

— Lidot, — Rains teica un smaidīja.

— Ja lidot, tad lidot, — Kalve bezrūpīgi sacīja. — Tādā gadījumā es atnesīšu atpakaļ mantas …

— Iesim ātrāk… — Azarovs sacīja lūdzoši un pirmais metās laukā no kabīnes. Bet Sencovs to notvēra aiz rokas.

— Tagad, lūdzu, atpūties… — viņš sacīja.

— Atpūties līdz pašai Zemei…

Visi izgāja ārā, un kādu mirkli Sencovs palika viens.

— Nu tad tā… — viņš klusi sacīja. — Tu taču nepiemānīsi, tiesa?

Neviens nebūtu spējīgs sadzirdēt atbildi. Viņš tomēr laikam sadzirdēja, jo satraukti un priecīgi smaidīja.

— Labs ir. Bet kur tad īsti viņiem sēdējis pilots? Vai šeit?