Starp diviem laikmetiem

Mēs sēdējām vēl vairāk nekā divas stundas kā pus- stulbi; sniegputenis bija pieņēmies, uz palodzes krā­jās sniega kaudzes, un tas plaka pie stikla. Mēs bijām šeit pārāk ilgi sēdējuši vai gulējuši uz cietās grīdas, un es zināju, ka daudz ilgāk vairs neizturēsim. Džū­lija sēdēja 1111 lielākoties tikai stingi skatījās grīdā, un es darīju to pašu; pēc brīža es apliku roku viņai ap pleciem, lai viņa varētu atspiesties pret mani un atpūsties, nolikusi galvu uz mana pleca. Man sāka likties, ka Džeiks Pikerings jūtas tīri ciešami; sejas krāsa bija uzlabojusies — droši vien no viskija. Viņš bija arī gulējis vairāk nekā visi citi. Tomēr viņš nebija varējis piecelties un pat pakustēties vairāk nekā deviņas stundas; viņam vajadzēja justies krietni neērti, un man bija jāapbrīno viņa mierīgā balss, kad viņš pēc īsa brīža sāka runāt.

— Finansistam jāprot veikli rīkoties ar skaitļiem. Man ir uzdevums, lai jūs pārbaudītu. Ja cilvēks var izskatīt divarpus skapjus deviņarpus stundās, cik ilgu laiku viņam vajadzēs, lai pārbaudītu trīspadsmit skapju?

Kārmodijs bija pārtraucis darbu, lai paklausītos, tomēr nepagriezās atpakaļ un nepaskatījās uz Pike­ringu; viņa rokas nekustīgi gulēja uz atvilktnē sablī­vētajiem papīriem. Tas šķita diezgan maigs izsmiekls; es gaidīju, ka par atbildi Kārmodijs pasmaidīs vai paraustīs plecus un sāks atkal rakņāties papīros. Atģidos, ka es, automātiski reaģējot uz Pikeringa «uzdevumu», cenšos galvā atrisinat to, un, man šķiet, Kārmodijs darīja lo pašu. Viņš kādu brīdi sēdēja pār­domādams, un man likās, ka kaut kas neizbēgams atbildē — vai nu viņš apjauta milzīgo darbu, kas vēl priekšā, vai viņu nomāca līdz nelabumam pretīgā un prātu aptumšojošā ilgā koncentrēšanās, kaut gan darbs vēl bija tikai sākumā — kaut kas viņu satrieca, jo pēkšņi Kārmjdijs eksplodēja. Viņš apsviedās, lai paskatītos uz Džeiku, kas ņirdza viņam pretim, tad pagriezās atpakaļ pie atvilktnes un iegremdēja tajā rokas ka plēsoņa nagus, lai sagrābtu milzīgi biezu papīru kaudzi. Augstu pacēlis rokas, viņš atkal apsviedās pret Džeiku un ietrieca visu izjūkošo papīra masu Pikeringam sejā. Kaudzes svars pasvieda Džeiku atpakaļ krēslā, metāla atsperes iedžinkstējās, papīra blāķis kā ūdenskritums lija pār viņa krūtīm un pleciem, sadalīdamies atsevišķās lapās, kas noli­dinājās vai noslīdēja no viņa klēpja uz grīdas. Bet, kad Džeiks atkal paliecās uz priekšu, viņš vēl arvien smējās, un Kārmodijs savāca atlikušos papīrus — milzīgu žūksni un svieda uz Džeika pietūkušās galvas. Taču Džeiks nebeidza smieties, un tad Kārmodijs sāka trakot.

Viņš izrāva kāda skapja augšējo atvilktni, tā krita, salūza un izbārstīja pusi sava satura; Kārmodijs mīdījās pa papīru jūru, un papīra lapas kā viesulī lidinājās viņam līdz viduklim. Brīdi viņš stāvēja, els­dams un mežonīgi skatīdamies apkārt — man šķiet, lauzīdams galvu, kā lai tiek vaļa no izbārstītajiem papīriem, jo pēkšņi sāka ar kāju sāniski grūst tos liesi uz mūsu durvju pusi. Tad viņš paspēra kaudzi papīru zem apakšējā dēļa garām mums ar Džūliju, un mēs dzirdējām plīvojam atsevišķas lapas, pēc tam tālu pinkšķi, papīra masas lielākajai daļai nokrītot uz pagraba grīdas. Kārmodijs tāpat pagrūda vēl pusi papīru kaudzes no grīdas zem dēļiem un lejā šahtā, tad bija spiests aprimt, lai atvilktu elpu. Viņš nikni glūnēja uz Džeiku, viņa pleci raustījās un viņš šņāku- ļoja, bet Džeiks joprojām ņirdza.

Man šķiet, ka spontānā un mežonīgā trakošana bija nākusi Kārmodijam par labu, jo, atkal atguvis elpu, arī viņš sāka smīnēt. Dīvaini, tomēr kādus mir­kļus starp abiem vīriešiem valdīja gandrīz vai bied­riskums. Kārmodijs pasniedzās pēc sava mēteļa, kas gulēja uz galda blakus atvilktnei, izņēma no tā cigāru un grasījās likt mutē. Tomēr tad viņš brīdi paraudzī­jās uz Džeiku un sniedza cigāru viņam. Džeiks palie­cas uz priekšu, nokoda cigāra galu un izspļāva uz grīdas. Vēl aizvien smīnēdams, Kārmodijs ielika cigāra otru galu Džeikam mutē un pusbalsī pavaicāja:

—   Pie velna, par ko jūs smīnat?

Viņš pagriezās un no ādas etvijas izņēma otru cigāru.

—   Tāpēc, ka jūs manas aktis izkaisāt pa visu māju,_— Džeiks atbildēja. — Jūs varat sagādāt man ellišķīgi daudz darba, lai es dokumentus atkal savaldu. Tomēr jūs nevarat tos apēst, Kārmodij. Kaut kur šai jūklī, vai nu šeit augšā, vai lejā šahtā ir mazs žūksnītis papīru, kas jums vēl aizvien maksās mil­jonu dolāru.