Starp diviem laikmetiem

— Apturiet viņus! — viņš kliedza smalkā balsī klausulē man pie auss. — Jums viņi jāaptur! Apsoliet, Saj! Saj, jūs viņus apturēsiet!

Protams, ka es piekritu, jā, es noteikti to izdarīšu, ieklausīdamies savā balsī un cerēdams, ka tā skan pārliecinoši.

Nedēļu pēc savas atgriešanās biju atkal atpakaļ Dakotā, ģērbies drānās, kas man tagad šķita gandrīz ierastākas nekā tās, ko biju atstājis savā dzīvoklī. Es biju pavadījis šeit pēdējo nakti un lielāko daļu nāka­mās dienas, ne jau tāpēc, ka tas man vēl butu nepie­ciešams, lai nokļūtu Džūlijas laikā, kā es to tagad saucu. Es darīju to tikai tāpēc, ka šeit jutos vientulī­gāks un brīvāks nekā savā dzīvoklī, cenzdamies izlemt vissvarīgāko jautājumu, kādu jelkad šeit, šķīs­tītavā starp divām pasaulēm un diviem laikmetiem, biju izšķīris.

Nesniga, taču februāra debesis augu dienu bija pelēkas, redzēt nevarēja visai tālu; droši vien drīz uznāks sniegs. Un beidzot, labu bridi pēc tumsas iestašanās, es izgāju no dzīvokļa, nokāpu lejā un pagriezos uz ielu 1111 parku tieši man priekšā. Pa ielu brauca automobiļi, to riepas švīkstēja uz mitrā asfalta, es stāvēju ietves malā un gaidīju. Iedegās zaļā gaisma, es šķērsoju ielu un iegāju parkā, samek­lēju solu un apsēdos. Dziļajā parka klusumā es gai­dīju un — vienkārši ļāvu uzkrāties pārvērtībai. Kad beidzot piecēlos un paskatījos apkārt uz kokiem, kas naksnīgo debesu gaismā meta uz sniega ēnas, parks izskatījās tāds pats. Es biju pilnīgi pārliecināts un zināju, kur atrodos; kad atkal iznācu uz Piektās avē­nijas, man garam lēnītēm aizgrabcja vieglais preču furgons, zirgs bija noliecis galvu un izskatījās nodzīts; pie ratu pakaļējās ass šūpojās petrolejas laterna. Uz ielas man garām pagāja sieviete melnā, ar spalvām izgreznotā cepurē un garos, tumšos svār­kos, kurus viņa bija saņēmusi uz augšu un turēja kādu collu no mitrajiem bruģakmeņiem.

Es pagriezos uz dienvidiem pa šauro un kluso Piekto avēniju ar savrupmājām abās tās pusēs un, iedams garām, ieskatījos dzeltenīgi apgaismotajos logos: ieraudzīju plikpaurainu vīru ar bārdu, viņš lasīja vakara avīzi; gaisma no kamīna, kuru nevarēju redzēt, sarkanīga atspīdēja uz palodzes; istabai cauri izgāja kalpone ar baltu priekšautu un aubīti; sieviete aizdedzināja vaska svecītes kādu mēnesi vecā Ziemsvētku eglītē par prieku gadus piecus vecam zēnam, kas stāvēja viņai blakus.

Es aizgāju tālu, neko nedomājot, tikai gaidot, ko jutīšu. Apstājos viņpus ielas pie parka žoga dzelzs margām, skatījos uz augstajiem, apgaismotajiem logiem Grernersijparkā 19. Es nostāvēju tur dažas minūtes; kāds atri pagāja garām pirmā stāva logam,

es nevarēju pazīt, kurš tas bija. Paliku uz vietas tik ilgi, kamēr nosalu un kājas aukstumā kļuva nejūtī­gas. Tomēr es negāju iekšā; pēc kāda laika es aira gaitā devos projām.

Ziemeļos no Medisonskvēra Brodvejā es gāju pa Rialto — Ņujorkas teātru rajonu tad, kad Brodvejs vēl bija Brodvejs. Iela bija pieblīvēta ar nomazgātām un nopulētām ekipāžām. Ietves bija cilvēku pilnas, vismaz puse no viņiem bija vakartērpos, viņu sarunas pieskanēja nakti, un gaisā jautās satraukums un tuvās izpriecas gaidas.

Taču es paliku ārpus tā. Es steidzos garām apgais­motajiem teātriem, restorāniem un lielajiem hoteļiem, līdz sasniedzu Gilsijhauzu starp 29. ielu un 30. ielu. Foajē pie cigāru pārdevēja es nopirku garu, tievu, abos galos stūraini apgrieztu cigāru un noglabāju to svārku iekškabatā. Izgājis laukā, šķērsoju 30. ielu un apstājos pie teātra, kas izskatījās un arī bija pavi­sam jauns: ar lieliem blokburtiem blakus ieejām bija uzkrāsota izkārtne «Voleka teātris». Tieši man priekšā kāds vīrietis, iespiedis padusē spieķīti ar sudraba rokturi, salocīja savu cilindru, tad pieturēja foajē durvis un ielaida meiteni, ar kuru kopā viņš bija. Viņi iegāja iekšā, un es viņiem sekoju. Foajē bija pārvarīgi krāšņs. Visur bija tumši zilas un sar­kanbrūnas portjeras, apzeltīti un apsudraboti rotā­jumi, pulēts, tumšs koks un bagātīgi izgreznotas lus­tras. Kāpnes abos foajē galos aizvijās uz balkoniem.

Paskatījos pa stikla durvīm; sieviete, kuru gaidīju, vēl nebija atnākusi, un es nostājos vienā pusē pie sienas un klausījos satrauktajā čaloņā, kas pildīja foajē, taču pats paliku it ka ārpus tas.

Aizritēja minūtes, varbūt četras, varbūt piecas, tad es viņu ieraudzīju —• sakumpušu sievu, kas gāja, kājas vilkdama. Viņai bija sirmi mati, mugurā vīrieša mētelis bez pogām, jostas vietā apsieta aukla, kurpes sānos atplīsušas, zem zoda sasieta šalles skranda. Viena roka viņa nesa groziņu, kas bija gandrīz pilns ar spīdīgiem sarkaniem āboliem; viņa apstājās ietves vidu un sāka savu bezgalīgo kladzināšanu:

— Āboli, āboli, āboli. Nopērciet ābolus, nenokavē­jieties. Āboli, āboli. Ābolu Mērijas vislabākie āboli. Noperciet tos, pērciet tūlīt. Pasteidzieties, pasteidzie­ties. Ābolu Mērija jums saka — pasteidzieties!

Es stāvēju un vēroju: tikai viens no trim vai čet­riem vīriešiem, kuri pasniedza sievai kādu monētu, paņēma ābolu, taču neienāca teātrī, bet aizgāja tālāk, kozdams ābolā. Pārējie ienāca iekšā vai apstā­jās uz ietves.