Starp diviem laikmetiem

No ekipāžām nepārtraukti kāpa laukā cilvēku gru­piņas. Piestāja atkal viena, no tās izkāpa ģimene; visi bija vakartērpos — bārdains tevs ar rubīna saspraudi iestīvinātā baltā krekla priekšā, māte, patīkama, smaidīga sieviete sārtā tērpā un pelēkā apmetnī, un divas meitenes; viena izskatījās mazliet pāri divdesmit gadiem, otra bija jaunāka. Abas mei­tenes salocītos apmetņus bija pārmetušas pār roku; vecākā meitene bija pelēkā kleitā ar sarkanas len­tes pušķiem, jaunākā bija ģērbusies brīnišķīgā salāt- zaļā samta tērpā bez jebkādiem rotājumiem. Kad viņa smaidīja, ienākdama pa durvīm, kuras tēvs pieturēja, lai ielaistu savu ģimeni, viņa izskatījās apburoša.

Foajē viņi sastapa draugus un apstājās, tērzēja un smējās, un es vēlējos noklausīties, ko viņi runā, taču nevarēju; es stāvēju un skatījos laukā uz Ābolu Mē­riju, kas uz ietves skandēja savu sakāmo. Un pēc nepilnas minūtes nāca viņš, vakartērpā, gludi skūts, ar ūsām, veikli izlocīdamies starp ļaudīm, kas stavēja uz ietves; slaids, ļoti gara auguma, skaists vīrietis, vecāks par divdesmit gadiem. Foajē durvis man bla­kus nepārtraukti vērās ciet un vaļā; kad vīrietis apstājās uz ietves blakus Ābolu Mērijai, es dzirdēju viņu sakām vārdus, kurus es gandrīz varētu izrunāt reizē ar viņu:

—   Te nu jūs esat, Mērij. Labu laimi jums un labu laimi man!

Un es redzēju pazibam zelta monētu, kuru viņš iespieda sievietei rokā. Viņa skatījās uz savu sauju, tad pacēla acis uz vīrieti.

—   Lai dievs jūs svētī, ser, ai, lai dievs jūs svētī! — viņa skaļi iesaucās, un tad manas lūpas klusītēm kustējās gandrīz unisonā ar viņas lūpām: — Šis vakars nesīs jums svētību, pieminiet manus vārdus!

Es ātri paskatījos pa kreisi. Ģimene atvadījās 110 saviem draugiem un lēnām devās uz kāpnēm, bet viņu draugi — uz galvenajām partera durvīm. Vīrietis, kuru biju novērojis uz ietves, nāca pie durvīm, kur stāvēju es, un izstiepa roku pēc turekļa. Es pacēlu vienu roku pie savas svārku krūšu kabatas, ar otru atgrūdu vaļa durvis.

—   Piedodiet, ser, — es smaidīdams teicu, nostāda­mies viņam ceļa un lēni celdams pie mutes cigāru. — Vai jums, lūdzu, nav uguns?

—   Protams. — Viņš izņēma sērkociņu, pacēla kāju, lai uz pazoles sausās vietas uzrautu to, tad, ar otru roku sargādams liesmiņu, pielika sērkociņu pie mana cigāra. Ar smagu sirdi, galvu nodūris, nespē­dams paraudzīties viņam acīs, es aizkūpināju cigāru.

—   Pateicos, — es sacīju; ar vienas acs kaktiņu es varēju redzēt tālās balkona kāpnes un meiteni bāli zaļajā tērpā kāpjam augšup.

—   Priecājos jums pakalpot. — Vīrietis ārpusē pie durvīm nodzēsa sērkociņu un man garām iegāja foajē un paskatījās apkārt. Bet nebija nekā, kas viņu varētu interesēt. Uz kāpnēm pēdējo reizi pazibēja bāli zaļais samts, taču, man šķiet, viņš to pat nepa­manīja. Izņēmis no baltās vestes kabatas biļeti, viņš šķērsoja vestibilu un iegāja partera foajē.

Es nogriezos pa tumšu Brodveja šķērsielām; bija dīvaini iedomāties: ja es vēlreiz ieietu — kaut gan zināju, ka nekad vairs to nedarīšu, — lielajā nolik­tavā ar Bīkiju izkārtni, tur iekšā būtu seši pamatīgi stāvi pilni ar visādiem krāmiem, un cita nekā nebūtu. Un, ja es armijā sadzītu pēdas majoram, kuru sauc par Rubinu Prīnu, var būt, ka es atrastu šo stūrgal­vīgo mazo agrāko futbolistu ar brīnišķīgo smaidu. Viņš, ģērbies kārtīgā haki krāsas formas tērpā, sēdētu pie galda un, iekšēji pārliecināts par savu taisnību, plānotu dievs vien zina kādu šausmīgu nelietību. Un viņš mani nepazītu.

Doktoram Dancigeram es pa telefonu biju atkārto­jis solījumu, lēmumu, ko biju pieņēmis dienā, kad atrados aci pret aci ar Rubli Prīnu un Esterhāzi. Tagad es savu solījumu biju izpildījis. Un vīrietis — seja bija ļoti līdzīga —, kurš būtu kļuvis doktora Dancigera tēvs, un meitene zaļajā tērpā, kura būtu kļuvusi viņa mate, tagad nekad par tiem nekļūs.

Bet tās bija domas, kas vairs nepiederēja manam laikam. Tagad tie bija notikumi tālā nākotnē, kurai es vairs nepiederēju. Es aptaustīju nepabeigto manu­skriptu savā krūšu kabatā un paskatījos apkārt pa­saulē— tagad manējā. Uz gāzes apgaismotajām sav­rupmājām man blakus. Uz naksnīgajām ziemas debe­sīm. Arī šī pasaule nebija pilnīga, bet — es dziļi ievilku elpu, juzdams asu dzestrumu ieplūstam plaušās, — gaiss vēl bija tīrs. Upes vēl plūda svaiga ūdens pilnas, kādas tās bijušas kopš laika gala. Un pirmais šausmī­gais demoralizējošais karš notiks tikai pēc gadu des­mitiem. Es nonācu pie Leksingtonas avēnijas,pagrie­zos uz dienvidiem un — ielas galā mani gaidīja Gremersijparka dzeltenās ugunis — devos uz 19. maju.

Džeks Finejs

STARP DIVIEM LAIKMETIEM Redaktors 0. Jansons Māksi, redaktors G. Ķrulojs Telin. redaktore V. Kalve Korektore L. Brahmane