Starp diviem laikmetiem

Rīibs vairākas sekundes sēdēja gluži nekustīgs, skatīdamies man cieši acīs. Tad viņš atļāvās pasmai­dīt — tas bija tikai viņa senā smaida atspulgs.

—   Es piekrītu jums, — viņš turpināja. — Ne jau visam un ne jau vissvarīgākajam, ko jūs teicāt, tomēr lielai daļai no tā, ko jūs sacījāt un ko domājat. Tas, ko jūs jūtat, dara jums godu. Bet, Saj, es varu tikai atkārtot: kaut ar visu iespējamo piesardzību, mēs tomēr darīsim to. Tagad nesteidzieties, pasēdiet un pārdomājiet, pēc tam pasakiet mums, ko gribat darīt. Lai kāds arī būtu jūsu lēmums, to pieņems bez kavē­šanās un tālākiem argumentiem un spriedelēšanas.

Es sēdēju dažas ļoti garas minūtes un domāju daudz intensīvāk neka jebkad agrak. Mesindžers saka runāt, taču pulkvedis Esterliāzi pacēla roku un noteica:

—   Pagaidiet!

Es pacēlu acis. Esterhāzi bija atzvēlies savā krēslā tīšuprāt vaļīgā pozā, gaidīdams, ļaudams man noprast, ka man ir tik daudz laika pārdomām, cik vēlos. Atkal klusums, ilgs klusums, tad es pēkšņi paskatījos uz viņiem.

—   Labi. Mana sirdsapziņa ir tīra, es darīju, ko spēju, lai jūs pārliecinātu, ka man ir taisnība, un es vēl aizvien domāju, ka man ir taisnība. Un, ja par sēdi rakstīs protokolu, es gribu, lai tajā atspoguļo ma­nis teikto. Bet tagad … labi, Rūb, uz to, ko teicāt, ci­tas atbildes nav. Ja to darīs, neskatoties uz to, ko es domāju, jūtu vai daru, tad es pats gribu to paveikt. Es to iesāku un labāk vēlos pats arī novest līdz galam. Jo ir kaut kas, ko es varu izdarīt labāk nekā kāds cits, un es prasu, lai ļauj man to darīt. Es rīko­šos, kā vēlaties, jo zinu, ka to pašu vai ko līdzīgu tikpat izdarīs, bet es pieprasu, lai man ļauj būt pēc iespējas saudzīgam pret Džeiku Pikeringu. Es neai­cināts iejaucos viņa dzīvē, nodarīju viņam jaunu, kaut gan domāju, ka mana rīcība ir attaisnojama. Bet es negribu viņu iznīcināt. Ļaujiet man rīkoties tā, lai viņš tiktu diskreditēts tikai tais šaurajās aprindas, kurām ir nozīme jums. Ar to jūsu vēlēšanās būs izpil­dīta tikpat labi kā tad, ja es šo cilvēku pilnīgi iznīci­nātu. Viņa nākotne ir pietiekami briesmīga; dieva dēļ, atstāsim viņam vismaz kaut ko. Ja jūs tam piekrītat, tad es to izdarīšu. Bet pēc tam es aiziešu no Projekta.

Visi bija apmierināti. Rūbs un Esterhāzi tūlīt pie­krita. Mēs visi piecēlāmies kājās, padomes locekļi kra­tīja manu roku, apliecinādami, ka man nebūs jāno­žēlo, ka viņi neesot pārdroši, ka viņiem esot jāpārlie­cina daži varcn prātīgi, atbildīgi un ārkārtīgi iespai­dīgi ļaudis Vašingtonā, ka tiks ievērota pilnīga dro­šība. Tagad viņi atkal telefonēšot uz Vašingtonu. Kad es varēšot doties atpakaļ? Teicu, ka man nepiecie­šams neilgs laiks savu darīšanu nokārtošanai. Kā būtu, ja es dotos «ceļojumā» pēc nedēļas? Rūbs pie­krita, ka tas būšot lieliski. Es apvaicājos par Oskaru Rosofu un Mārtiņu Lāstfogelu; man viņi patika, un es labprāt viņus satiktu. Esterhāzi man pastāstīja, ka Oskars esot aizgājis no Projekta — viņam jārūpējo- ties pašam par savu praksi, un, kā par nelaimi, esot pagājis laiks, kuru viņš bija piekritis palikt Projektā. Protams, tas varēja tā būt, tas bija iespējams, taču es neticēju; man prātā ienāca doma, kaut gan zināju, ka tā var būt arī aplama, ka Oskars aizgājis, protes­tējot pret Projekta uzņemto kursu. Mārtiņš bija atgriezies universitātē.

Kad visi stāvējām un tērzējām, es izspiedu smaidu un noturēju minirunu — man šķiet, pateicu trīs teikumus:

— Nu jā, mēs visu esam izlēmuši. Es darīju, ko spēju, lai jūs savu nodomu grozītu, man liekas, ka inan bija tas jādara. Tomēr man jāatzīstas . .. ja jūs turpināsiet eksperimentus ar mani vai bez manis, man tomēr velnišķīgi gribētos tajos piedalīties.

Un viņi visi smaidīja, un, parādot man cieņu, pat aplaudēja, paris reižu paklusām sasizdami plaukstas.

Es neko daudz nestāstīšu par savu apciemojumu pie Keitas. Tas nebija izdevies; Keita gaidīja picve- dam preces un nevarēja atstāt veikalu, tāpēc mums labu laiciņu vajadzēja sarunāties tur, un ik pēc brīža mūs partrauca pircēji. Pa to laiku es klīdu pa veikalu, gaidīdams, kad pircējs aizvāksies pie joda, un centos neizrādīt savu nepacietību.

Protams, ka es pastāstīju Keitai par «ceļojumu» —• tas bija Projektā lietotais vārds, un ari es biju pie tā pieradis. Protams, ka mans stāstījums Kcitu valdzi­nāja. Biju jau gandrīz beidzis, kad atveda pēdējās preces, un Keitai bija jāpārbauda četras kartona kas­tes ar rūpīgi ietītiem antīkiem stikla priekšmetiem, salīdzinot tos ar pavadzīmi, lai varētu to parakstīt. Un tad beidzot — veikala slēgšanas laiks vēl nebija pienācis, tomēr bija jau diezgan vēls, — Keita aiz­slēdza veikalu un mēs uzgājām augšā.