Starp diviem laikmetiem

Uzlikusi vārīties kafiju, viņa vispirms iegāja guļamistabā un paņēma sarkano kartona mapi. Un, kamēr es pabeidzu savu stāstījumu, mēs vēlreiz apskatījām garo, zilo aploksni un zīmīti. Kad bei­dzām runāt, Keita skaļi nolasīja pēdējo teikumu: «Un tā ar šo nelaimīgo piemiņas zīmi savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vajadzēja izbeigt jau toreiz.» Keita skatījās uz mani un māja ar galvu; tagad bija saņemta atbilde uz jautājumu, par kuru viņa bija lauzījusi galvu visu mūžu.

— Es tik bieži to iztēlojos: atskan šāviens, un sie­viete, kas dzīvojusi kā viņa sieva, skriešus metas iekšā, — Keita teica.

—   Pie miroņa, uz kura krūtīm ietetovēts vārds «Džūlija».

Viņa pamāja ar galvu.

—  Jā. Viņa viena pati nomazgāja un apģērba viņu. Neviens cits nedrīkstēja redzēt tetovējumu.

Es turēju rokā zilo aploksni un, pēdējo reizi paska­tījies uz to, atdevu atpakaļ Keitai un paņēmu no viņas mazo momentuzņēmumu. Atkal skatījos attēla uz skaidro, aso kapakmeni, zem kura misis Endrū Kārmodija bija apbedījusi Džeiku. Uz pieminekļa nebija varda; viņa bija dzīvojusi ar viņu kā ar savu vīru, taču apbedīt kā savu vīru viņa to negribēja. Uz akmens Džilisā Montānas štatā ir punkti, laika gaitā cietušās iedobītes veido deviņstarainu zvaigzni aplī. Tikai tagad tas vairs neizskatījās pēc kapa piemi­nekļa. Noapaļotā virsa, taisnie sāni, īsais, mazais akmens man izskatījās tāds pats, kādu to bija redzē­jusi sieviete, kas to bija pasūtījusi: tas bija Džeika Pikeringa zābaka papēdis akmenī, kādas deviņ­padsmitā gadsimta melodrāmas epilogs.

Keita nolika mapi, ielēja kafiju, mēs sēdējām, maziem malciņiem sūcām kafiju un runājāmies, gai­dīdami, kad tiks pateikts tas, kas bija jāpasaka. Es pēkšņi neveikli ieteicos:

—   Mums abiem nekas nesanāca.

—   Nē. Es nezinu, kāpēc. Vai tu zini?

Es papurināju galvu.

—   Es biju pārliecināts, ka sanaks. Bet tad mēs sasniedzām kādu punktu …

Keita negribēja vairāk par to runāt.

—   Un nekas nenotika. Nu, Saj, dažreiz tā gadās. Ko vairāk var pateikt? Tā nav mūsu vaina. Ar varu tur neko nevar darīt. Nevaino sevi.

Kad gāju uz mājām, mani sagrāba šaubas, un viss kļuva drūms. Vai man bija iespējams doties atpakaļ un nodzīvot savu mūžu kopā ar Džūliju? Vai, zinādams nākotni, es to spēšu? Vai varēšu dzīvot deviņ­padsmitā gadsimta Ņujorkā un skatīties uz bērniem ratiņos, zinadams, kas viņus sagaida? Tā bija zudusi pasaule; īstenībā gandrīz visi bija jau sen miruši. Vai es patiešām varēšu tajā iedzīvoties?

Nākamajā nedēļā necentos par visu vari rast atbildi uz šo jautājumu un ļāvu tam nogrimt apziņas dziļu­mos. Es pabeidzu vairākus zīmējumus un sāku rakstīt šo stāstījumu, strādāju nepārtraukti un ātri, rakstīju ar roku, jo man nebija rakstāmmašīnas. Pārtraucu darbu tikai ēdienreizēs un šad tad izgāju pastaigāties, bet gandrīz citu neko nedarīju. Tas man netieši palī­dzēja izdomāt, kā rīkoties, kaut gan mans prāts to vēl tieši nebija izlēmis. Palaikam domāju par Rūbu Prīnu, un tas mani uzjautrināja: ja viņš zinātu, ko es daru, viņš gribētu uz katras lappuses uzspiest zīmogu «Konfidenciāls» vai vislabāk tās visas sade­dzināt. Tas man arī būs jādara, ja nedošos pie Džū­lijas un neņemšu manuskriptu līdzi. Man bija draugs rakstnieks, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kas kādreiz pārskatīs lielās, bojā ejošās seno reliģisko pamfletu kaudzes reto grāmatu nodaļā Ņujorkas publiskajā bibliotēkā. Ja es došos pie Džūlijas, man šķiet, es to pabeigšu, un tad — kad gan bibliotēka tika nodibināta, vai 1911. gadā? — es to varēšu nolikt tādā vietā, kur viņš to kādu dienu noteikti atradīs. Sēdēdams pie sava virtuves galda un rakstīdams, es smaidīju, man patika šī doma; vismaz es jutu, ka manai rakstīšanai ir kāds tālāks mērķis.

Rūbs zvanīja katru dienu un šajā nedēļā divas rei­zes atnāca pie manis. Viņš vienmēr vispirms piezva­nīja un uzmanījās, lai nerastos iespaids, ka viņš mani kontrolē, kaut gan tieši to jau viņš darīja. Katru reizi sarunājoties, ļāvu viņam noprast, ka neesmu pār­domājis.

Pēdējā dienā es piezvanīju doktoram Dancigeram, viņa numurs bija telefona grāmatā. Viņš atbildēja pēc piektā signāla, tieši tad, kad es ar tīru sirdsapziņu grasījos nolikt klausuli. Kad sākām runāt, es vēlējos, kaut būtu nolicis klausuli par vienu signālu agrak, jo sapratu, ka kaut kādā noslēpumainā veidā, ka tas dažkārt gadās, doktors pēkšņi ir novecojis, un es jutos laimīgs, ka neredzu viņu. Doktora balss trīcēja, viņš bija vecs un salauzts, un pēkšņi kļuva skaidrs, ka viņš dzīvo sava mūža pēdējās dienas. Dancigers uzstāja, lai pastāstu viņam, ko Esterhāzi un Rubs man teikuši. Un man šķita, ka viņam ir tiesības to prasīt. Viņš nebija neko zinājis, neviens viņam to nebija pateicis. Doktors bija satraukts, viņa balss drebēja un gandrīz aizrāvās; es šausmīgi nobijos, ka viņš patiesi varētu sākt raudāt, bet, protams, to viņš nedarīja. Man bija vajadzējis to zināt. Viņš bija pēkšņi novecojis un droši vien drīz mirs, taču nebija vīrs, kas ļautu sevi tik ļoti pārvērst. Viņš bija pār­skaities.