Starp diviem laikmetiem

Pastkartes un vēstulītes iemetu pastkastītē Leksing- touas avēnijā, vienu kvartālu no savām mājām, tad bridi pastāvēju un palūkojos apkārt, kāda izskatās Ņujorka divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Taču nebija neka daudz ko redzēt: man visapkārt slējās tikai eku sienas, uz priekšu aizstiepās gara asfalta strēle, pa kuru pašlaik brauca tikai viens taksometrs, virs galvas laukumiņš pelēki melnu debesu, pārāk dūmakainu, lai varētu ieraudzīt kādu zvaigzni. Šķita, ka pa visu dienu sakrājušās automašīnu gāzes nogul­snējušās tieši šeit, un man sāka sūrstēt acis, kļuva arī auksti. Puskvartālu tālāk pa šķērsielu, uz kuras stūra es stāvēju, bariņš jaunu nēģeru nāca uz Lek- singtonas avēnijas pusi, tāpēc vairāk nekavējos, lai nesastaptos ar tiem un man nebūtu viņiem jāie­skaidro, cik ļoti es allaž esmu jūsmojis par Mārtiņu l.utcru Kingu. Devos uz priekšu pa Leksingtonas avēniju un pēc tam cauri visai pilsētai uz noliktavu. Biju noguris, mazliet miegains, tomēr tik satraukts, ka jutu dauzāmies sirdi.

Pusotru stundu vēlāk, desmit minūtes pāri vieniem iita, mēs izgājām no noliktavas. Rūbs savu mašīnu, zemu, mazu sarkanu «sēdami», bija novietojis uz ielas pie sāndurvirri. Viņš vadīja mašīnu, doks Rosofs sēdēja man otrā pusē, un cs biju vairāk vai mazāk paslēpts starp viņiem abiem; virs mana kostīma — kaut gan es cenlos par to nedomāt kā par kostīmu — biju uzvilcis doka lietusmēteli. Protams, manus garos matus un bardu slēpt nebija nekādas vajadzības. Nevaru atcerēties, ka būtu kaut ko runājis, tikai aiz nervozitātes cs briesmīgi bieži žāvājos. Rosofs saprata iemeslu un laiku pa laikam uzsmaidīja man.

Rubs novietoja mašīnu kādus divpadsmit jardus no Dakotas galvenās ieejas; viņš pastiepa roku, un es to satvēru. Rūbs nopateica vairāk neko kā tikai:

—   Labu veiksmi, Saj! Es vēlētos būt jūsu vietā.

Rosofs atvēra durtiņas un izkāpa, un es pašļūcu

pa sēdekli, lai viņam sekotu.

Uniformā tērptais durvju sargs mūs gaidīja; viņš tikai pamāja ar galvu, un mēs gājām tālāk zem lie­lās galvenās velves, tad pāri pagalmam. Abas mil­zīgās zaļās strūklakas nedarbojās. Mēs devāmies uz augšu pa platajām, vecajām kāpnēm Dakotas ziemeļ­austrumu stūrī, nesastopot nevienu pašu cilvēku; uzkāpām septītajā stāvā; mans dzīvoklis atradās pāris durvju tālāk, un es izņēmu slēdzeni.

—   Manu mēteli, Saj, — Oskars ieminējās, un es novilku lietusmēteli un pasniedzu viņam.

—   Vai negribat ienākt iekšā? — es jautāju, taču viņš papurināja galvu.

Doks apskatīja manu apģērbu, tad pacēla acis, lai nopētītu manus matus un ūsas, it kā nekad agrāk nebūtu tos redzējis. Viņa sejā saskatīju mulsu bijību.

—   Nē, Saj, es domāju, ka tagad nekas 110 mūsdie­nām šeit neiederas, — viņš noteica un pastiepa roku. — Labu veiksmi! Jūs zināt, kas jums jādara, kad esat sagatavojies.

Mēs paspiedām viens otram roku, tad cs devos pie savām durvīm, ieliku slēdzeni atslēga un pagriezu lielo, izrotāto misiņa rokturi; durvis bez trokšņa af sprāga vaļā, it kā būtu bez svara, taču es varēju sajust, cik tās masīvas. Es pagriezos, lai vēlreiz atva­dītos no doka, bet Rosofs pašreiz jau iegriezās kāp­nēs; viņš atskatījās uz mani un projām bija.

Es iegāju iekšā un aizvēru durvis. Manas acis iepletās, pierodot pie vājās gaismas, kas ieplūda pa lielajiem logu četrstūriem. Es pazinu dzīvokļa iekār- lojumu, biju bijis šeit kopā ar doktoru Dancigeru un Rubu dienā, kad tas tika pabeigts. Tagad piegāju pie viena 110 logiem, apstājos un skatījos lejup uz vāji redzamajiem līkumiem un juceklīgajām ēnām, kas bija mēness apgaismotie Centrālā parka ceļi, koki un krūmi. Es zināju — ja papūlētos pieliekties un skatī­tos tieši lejā, zem saviem logiem es būtu varējis redzēt Sentralpārkveststrītu un tā luksoforu gaismu un varbūt vēl kādu retu mašīnu. Ja paceltu acis, lai palūkotos tālu pāri parkam, es varētu redzēt vēl dažus apgaismotus logus lielajos dzīvojamos namos, kas virknējas kvartālu pēc kvartāla un robežojas ar Centrālā parka austrumu malu. Pagriezis galvu pa labi, cs parka dienvidu pusē varētu ieraudzīt neona reklāmas uz viesnīcu jumtiem, bet vēl tālāk aiz tām — lielo biroju ēku ugunis. Bet es neskatījos uz tiem. Es skatījos uz ēnām Centrālajā parkā. Gandrīz tieši man priekšā mēness apmirdzēja ezera virsmu, un man šķita, ka droši vien tāpat noticis arī kādā citā tādā pašā naktī, kad šī ēka bija vēl pavisam jauna. Gar parka līkloču ceļiem tālu cita no citas dega later­nas, un ap katru no tām veidojās vēlās nakts miglas aplis, un, manuprāt, tās nevarēja izskatīties daudz savādākas, ja vispār bija citādas nekā toreiz — pirms ilga, ilga laika.