Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Taņa uzskatīja sevi par vainīgu, tāpēc ka viņa bija tā, kura netīšām izlaida no pazemes kambara titānus, kas cīniņā ar Sērgu del Torti sagrāva pusi Tibidohsas, - un kopš tā brīža dzīve tur kļuva neiespējama. No visas milzīgās grūti audzināmiem burvjiem paredzētās skolas tik vien bija palicis pāri kā pagrabs, Divu Stihiju zāle un Lielais tornis ar Galvenajām kāpnēm - un tie paši bija krietni cietuši.

Pa gaiteņiem klīda caurvēji, nakts vidū sāka dauzīties slēģi, liet daudzās plaisas piepludināja lietus. Neomulīgi bija sākuši justies pat rēgi, kas Tibidohsā mitinājās kuplā pulkā. Zaudējuši savu iemīļoto Rēgu torni, kur viņiem bija pazīstams katrs kaktiņš, rēgi tagad naktīs lielos baros blandījās pa gaiteņiem. Viņi vaidēja, žvadzināja ķēdes un visiem maitāja noskaņojumu.

Turklāt bija nevis vasara, bet decembris. Kā lai nopietni apgūst zinības, ja praktiskās maģijas klasē grīda viscaur apledojusi? Ja ļaunas acs lāsta atvairīšanas stundās visiem

skolēniem jāsēž kažokos, bet zobi tik un tā klab tik stipri, ka nav iespējams kārtīgi izrunāt buramvārdus?

Taņa piecēlās, lai aizvērtu no caurvēja vaļā atsprāgušās durvis. Taisīdama tās ciet, viņa netīšām ieraudzīja, kā pa gaiteni uz pirkstgaliem lavās Neslavis Melkulis - mazs, greizs vīrelis ar ačelēm kā diviem urbjiem, izbijis melnais mags, kurš tagad pārsviedies pie baltajiem burvjiem. Pie kaitīm viņš spieda milzum lielu dzīvu zivi, kas ar savu asti dauzīja viņam pa degunu. Taņa noprata, ka Tibidohsas bargais mācību pārzinis skrien uz dīķi barot nāru. Visi brīnījās, kāpēc nāras dīķis joprojām nav aizsalis. Skolā baumoja, ka tur noteikti izmantota kāda ļoti spēcīga burvestība. Nāra nemitīgi pārēdās, tāpēc bija kļuvusi neiedomājami resna un kašķīga. Augām dienām viņa gulšņāja dūņās, locīja iekšā zivis un apmētāja mīlas pārņemto Neslavi ar ūdenszālēm un gliemežiem.

Nelaime bija sākusies ar to, ka aizvainots kupidoniņš uzglūnēja mācību pārzinim un iešāva viņam savu mīlestības bultu. Akadēmiķis Sardanapals jau vairākas reizes bija centies atbrīvot Neslavi no šīs burvestības, bet tur nekas neiznāca. Mīlas maģija ir pati smalkākā un sarežģītākā no visām burvībām, un atsvabināt no tās var vienīgi būrējs pats. Un kupidoniņš neparko nepiekrita savu burvību atsaukt, jo vēl joprojām dusmojās uz Neslavi, kurš bija salauzis viņa šaujamloku.

- Tīrais negals ar tām nārām! Nudien - mošķenes, vairāk tur nav ko teikt! Vēl viņdien tāpat vien aiz palaidnības šī bija Neslavi visgarām nolipinājusi ar dēlēm - lai viņš pierādot savu mīlestību. Un tā šis ar’ staigāja, nabadziņš, - dē-

Ies visās vietās. Viena pat pie degungala bija piesūkusies, -burkšķēja Jage.

Agrāk Jage bija izturējusies pret Neslavi diezgan skarbi, bet tagad reizēm pat ņēmās viņu žēlot. Šī vecā burve vadīja skolas magpunktu. Viņas mazdēls bija Babs Jaguns - labs Taņas draugs.

Taņa sakoncentrējās, piespieda savas promslīdošās domas atkal plūst vienā virzienā un ķērās pie mācībām. Nekas cits viņai neatlika, jo rokasgrāmata “Pūķu audzēšana, dresūra un ārstēšana” jau bija sākusi neapmierināti sprauslāt un lidināt pa gaisu dzirksteles. Vēl mazu brītiņu -un aizsviltos sega uz Taņas gultas. Dzīt jokus ar pūķiem nav ieteicams - pat tad, ja tuvumā ir nevis īsti pūķi, bet tikai grāmata par tiem.

Kopš neilga laika - zināmā mērā sava drauga Vaņas Blē-dova ietekmē - Taņa bija stingri nolēmusi savu dzīvi veltīt veterinārajai maģijai. Tas taču ir lieliski - ārstēt sfinksas, harpijas, nāras, kentaurus un pūķus, kuru skaits burvju pasaulē samazinās ar katru gadu. Tomēr burvju pasaulē šo būtņu palicis vēl diezgan daudz. Truloīdu pasaulē šie brīnumainie radījumi vairs tikpat kā nemaz nav sastopami. Ne jau velti gandrīz neviens no truloīdiem negrib ticēt to pastāvēšanai.

Turklāt Taņa cerēja, ka prasme pareizi apieties ar pūķi palīdzēs viņai sasniegt labus rezultātus visu burvju iemīļotajā spēlē - pūķbolā. Spēles noteikumi ir vienkārši: divas komandas pa desmit spēlētājiem katrā, divi pūķi un piecas bumbas: šķaudāmā, liesmudzēse, apstulbinošā, piparbum-ba un kustību atņēmēja. Vārti ir pretinieku komandas pūķa

rīkle. Iemest tajā bumbu nepavisam nav viegli - jo vairāk tāpēc, ka cīņa risinās gaisā. Turklāt pretinieku komandas pūķis nemaz nedomā sēdēt uz vietas, padevīgi atpletis muti. Gluži otrādi - viņš strauji pārvietojas, spļauj uguni un visiem spēkiem cenšas norit nepiesardzīgos spēlētājus. Tāpēc bieži vien mačs vēl nav ne pusē, kad lielākā daļa uzbrucēju jau tup pūķa vēdera tumšajā šaurībā, cerēdami, ka beidzot kāds iemetīs pūķim rīklē piparbumbu, piespiežot lielo zvēru izspļaut visus norītos.

Tieši tāpēc Taņa tik ļoti vēlējās uzzināt par pūķiem pēc iespējas vairāk un sadraudzēties ar tiem. Niķīgie, straujie un niknie pūķi nevienam nepakļāvās un necieta dresūru. Pūķiem bija ārkārtīgi grūti pierast pat pie savas komandas spēlētājiem; bieži vien tie pārpratuma pēc norija nevis pretinieku komandas spēlētājus, bet savējos.