Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Acu priekšā viņai viss satumsa. Rokasgrāmata bija izslīdējusi Taņai no plaukstām un sāka dusmīgi lidināties pa istabu, izpūzdama liesmu mēles kā pieredzējis pūķis, bet Taņa to nemaz nemanīja. Vai tiešām vajadzēs pamest Tibidohsu, kas viņai kļuvusi tik mīļa un dārga? Tātad būs jāatgriežas pie tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles, kuri Taņu necieš ne acu galā, ģērbj vecās skrandās un spiež ēst glumas nūdeles, kas nokarājas no dakšiņas kā beigti tārpi un pielīp pie virtuves grīdas flīzēm tā, ka vairs nevar atraut?

Asaras aizžņaudza Taņai rīkli. Viņa nespēja vairs palikt istabā, tāpēc izskrēja gaitenī. Kopējā viesistabā viņa ieraudzīja Babu Jagunu un Vaņu Blēdovu. Abi bija nostājušies maliņā pie loga un kaut ko klusītēm apsprieda. Uzmetusi skatienu draugu bēdīgajām sejām, Taņa uzreiz saprata, ka

viņiem jau viss zināms. Tad tāpēc viņi šodien nebija rādījušies Tanai ne tuvumā!

j

- Kāpēc? Kāpēc man neko nepateicāt? Un tie esot draugi! Nav godīgi, ka man viss jādzird no Zārcienes! - viņa nokliedzās. Abi draugi tūdaļ nokāra degunus, lx^j

t Taņa traucās lejup pa kāpnēm.

- Pagaidi! Neviens nesaprot, kāpēc Sardanapals tā izlēmis! Dzirdi? Itin neviens! Tur kaut kas nav tīri! - viņai nopakaļ sauca Vaņa Blēdovs - kalsns, izspūris puišelis. Kā vienmēr, viņam mugurā bija garš, dzeltens sporta krekliņš, kuru kādreiz uzdāvinājis tēvs.

Šis Taņas vislabākais draugs - vienīgais no visiem skolasbiedriem - spītīgi atteicās ietērpties Tibidohsas apmetnī un mantijā. Reiz viņš divas nedēļas slēpa zem savas gultas harpiju un ārstēja tās spārnu, kaut arī nagi harpijām piesātināti ar nāvīgu indi un šo radījumu sliktais raksturs kļuvis leģendārs.

Vaņa vispirms gribēja sekot Taņai pa kāpnēm, bet tad apstājās un bezpalīdzīgi apsēdās uz pakāpiena.

Pašai nemanot, Taņa jau bija šķērsojusi Divu Stihiju zāli un nogriezusies pa plato gaiteni uz pasniedzēju telpām. Tagad viņa stāvēja pie Sardanapala jaunā kabineta durvīm -uz turieni viņš bija pārvācies pēc Rēgu torņa sagrūšanas. Asaras rīdama, Taņa atgrūda durvis un ieskrēja kabinetā.

Sardanapals bija ārkārtīgi aizņemts. Baltās maģijas akadēmiķis, Burvju Bikšulenču prēmijas laureāts, leģendārās Tibidohsas priekšnieks Sardanapals Melnjūris skraidīja apkārt galdam, dzīdamies pakaļ savai zelta sfinksai. Izbadējušās

melnās maģijas grāmatas, kuras akadēmiķis reizumis izmantoja lāsta noņemšanai, satrauktas lēkāja un sitās pret sava lielā būra restēm.

- Iedomājies, kas par nekauņu! Nočiepa man gaļu. Ar ko lai tagad pabaroju grāmatas? - ieraugot Taņu, akadēmiķis tūdaļ sāka sūroties.

Sardanapala kuplās ūsas dusmīgi griezās gredzenos, bet garā bārda pārmaiņus gan kļuva neredzama, gan atkal parādījās.

Taņa gribēja kaut ko teikt, bet vārdi nenāca pār lūpām. Viņa iešņukstējās un grasījās skriet laukā no kabineta, bet Sardanapals satvēra viņas roku.

- Kas noticis, meitenīt? Vai atkal redzēji sapni Sērgu del Torti? - viņš bažīgi vaicāja.

Visā Tibidohsā tikai diviem cilvēkiem - Taņai un akadēmiķim - nebija bail saukt īstajā vārdā baismīgo burvi, haosa pavēlnieci. Pārējie labprātāk lietoja aptuveno apzīmējumu “Tā, kuras Nav”.

- V-vai tas ir t-taisnība? Tas, ka rīt vajadzēs a-atgriezties pie truloldiem? - Taņa stomīgi jautāja.

Sardanapala ūsas drūmi noslīga lejup.

- Diemžēl jā. - Viņš nopūtās. - Diemžēl! Senvīrs mans liecinieks, es gribēju, lai visi to uzzina, cik vēlu vien iespējams, bet citas iespējas mums nav... Būs jāpārtrauc mācības uz kādiem pāris mēnešiem. Zinu, ka tu nevēlies atgriezties pie tēvoča Hermaņa un krustmātes Nineles, tomēr vajadzēs -vismaz uz laiciņu... Citādi nevar.

- Bet kāpēc?

Akadēmiķis bezpalīdzīgi noplātīja rokas, it kā cenzda-

mies vienā žestā ieskaut daudzās sienās un miestos izvei-

dojušās plaisas.

- Tu taču pati redzi. Tibidohsa, ar kuru mēs vienmēr esam lepojušies, kļuvusi caura kā siets. Aizvakar sabruka vēl viens no stūra torņiem, un atlikušie arī turas tikai uz godavārda. Ar maģiju vairs nevar izlāpīties. Un vispār - kāda te vairs jēga no buršanās? Ap katru ķieģeli taču buramvārdus nenoliksi. IJn atjaunot Tibidohsu vienā naktī nespētu pat diženais Senvīrs.

- Bet ciklopi? Un spēkavīri - Ūsainis. Kalnainis un Nū-jainis? Viņi taču strādā! - Taņa izmisusi sacīja.

Sardanapals nicīgi sarauca degunu.