Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Taņa nopūtās un pāršķīra lappusi. Bija tik garlaicīgi tā sēdēt un iekalt rindkopu pēc rindkopas. Vēl jo garlaicīgāk tāpēc, ka viņa zubrījās pati aiz savas iedomas, nevis tāpēc, ka to uzdevis skolotājs.

“UGUNSSPLAUŠANAS NOSLĒPUMS

Tas, ka jūsu pūķis vairs nespļauj uguni, norāda, ka pūķis iekšēji apdziest. Šai gadījumā var palīdzēt tinktūra no trim daļām sarkano piparu, četrām daļām sinepju un divām daļām sēra, kuras atšķaidītas nitroglicerīnā uz pusēm ar dzīvsudrabu. Deva: pa astoņiem spaiņiem trīsreiz dienā. Maisījums ir sprāgstošs! Izlietot ncsaskalinātu un rūpīgi ievērot sastāvdaļu proporcijas!”

и

- Pa astoņiem spaiņiem! - Taņa atkārtoja, cenzdamās iedomāties, kā lai ielej šos spaiņus pūķim iekšā, ja tas pēkšņi būs izdomājis nevērt vaļā rīkli. Varbūt aizspiest tam nāsis? Vai arī atnākt ar pavārnīcu un teikt: “Uķi-buķi! Attaisi nu mutīti, mazulīt! Vienu karotīti par mammu, vienu karotīti par tēti! Tikai spaini gan negrūsti, citādi būs tāds sprādziens, ka no mammas nepaliks pāri ne skrandiņas!”

Taņa saviebās. Kā jau vienmēr: saraksta tais rokasgrāmatās visādus brīnumus, bet viņai pēc tam jālauza galva!

“Rit pajautāšu Tararaham. Viņš jau nu noteikti zina, kā ārstēt pūķus,” Taņa nosprieda.

Nemirstīgais pitekantrops Tararahs, kurš vadīja veterinārās maģijas nodarbības, bija Taņas mīļākais skolotājs. Tiesa, arī Medūzijas Gorgonovas mošķzinības stundas viņai ļoti patika. Bet kāds gan tur brīnums - abiem šiem mācību priekšmetiem bija daudz kopīga. Starp visām ar lielākām vai mazākām burvju spējām apveltītajām būtnēm bija arī daudz bīstamu mošķu, kurus pirms to ārstēšanas vispirms vajadzēja pieradināt un pakļaut. Un tieši ar to nodarbojās Medūzija. Viņa pētīja mošķu ierašas un mācīja šo radījumu dresūras paņēmienus.

Pēkšņi kāds atgrūda durvis, un istabā iezvēlās Taņas istabas kaimiņiene Zārciene Kapličova. Šī meitene mācījās tumšās maģijas nodaļā un bija apveltīta ar ļoti specifisku humora izjūtu. Gandrīz visu vietu pie loga aizņēma viņas gulta, kas izskatījās pēc liela zārka. Par drēbju pakaramo viņa izmantoja skeletu, kurš bija iesaukts par Pāžu. Pāris reižu mēnesī skelets atdzīvojās un klīda pa istabu, klakšķinādams zobus. Reiz viņš pat sagrauza Taņas zābakus.

īsi sakot: Zārciene Kapličova bija īsta sodība. Ļaunāku istabas kaimiņieni nevarētu ieraudzīt pat visbaismīgākajā murgā. Bet Taņa, starp citu, nemaz nežēlojās. Tēvoča Hermaņa meita Pipa, ar kuru Taņa pirms nokļūšanas Tibidohsā gāja vienā klasē un dzīvoja vienā dzīvoklī, nebūt nebija labāka.

Zārciene pašķielēja uz Taņu un iegāzās gultā ar visām kurpēm.

- Sveika, stulbā bārenīt! Tūlīt pavēstīšu tev kolosālu jaunumu. No šīs jaunās ziņas tev izkritīs mati un degungalā izaugs jauna dzimumzīme - vēl neglītāka par to, kuru tev atņēma Tā, Kuras Nav! - Zārciene pavēstīja.

Taņa vērtējoši palūkojās uz Zārcieni, prātodama, vai neraidīt tai virsū kaujas dzirksti, bet tad tomēr nolēma atstāt kaimiņieni pie dzīvības. Beigu beigās Zārcieni taču varēja vainot tikai tajā, ka mājās viņai bijusi slidena palodze, bet bērnu gultiņai, kurā viņa pirmo reizi guldināta, galdnieks aizmirsis ielikt dibenu.

- Kas tad tas ir par jaunumu? - Taņa vaicāja.

Zārciene salika plaukstas kā tālskati un, tīšuprāt vilkdama garumā pauzi, sāka Taņu pētīt pa caurumiņu.

- Kā, vai tad tu patiešām vēl nezini? Neviens nav pateicis, ka rīt tevi no šejienes izmetīs? Vai tad nav patīkami iztēloties, ka vajadzēs atgriezties pie zaļā tēvoča vampīra un viņa resnās sievas un tu atkal varēsi dzīvot lodžijā? Sveiki, mani mīļie, esmu klāt, dodiet man barankas caurumu pusdienās un konfekšu papīriņu saldajā!

- Kas tās par blēņām? Zārcien, izbeidz Sitos jokus! - Taņa teica. Vienlaikus viņa pūlējās atcerēties, vai nav pēdējā laikā kaut ko ievārījusi, bet nekas īpašs nenāca prātā.

Zārciene iespurcās.

-Joki mazi! Mūs visus met no šejienes laukā. Protams, žēl, ka ne tevi vienu pašu. Mūs sūta uz mājām, un tur varēsim gaidīt, kamēr Tibidohsu uzcels no jauna. Tik un tā mācīties šeit vairs nav iespējams, tāpēc Sardanapals nolēmis visus raidīt prom. Mūsu dekāns - profesors Blakts - piekritis šim plānam, tāpēc tumšajiem magiem arī būs jātinas... Tūtu, kuģītis paceļ enkuru. Atā, ej ratā, Tibidohsa!

Zārciene piecēlās, atrāva vaļā skapi un sāka ņemt laukā savas mantas. Pagaidām viņa tās svieda uz gultas - acīmredzot apsvērdama, ko ņemt līdzi un ko atstāt.

- Noteikti jāpaķer minibrunči no sikspārņu ādām, pirkstaiņi ar nadziņiem un augstpapēžu zeķes! Lai truloīdiem acis no pieres izsprāgst! - viņa murmināja sev zem deguna.

“Tā ir taisnība! Viņa nemelo!” Taņa pēkšņi atskārta.