Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Zinu, esmu jau par to domājusi. Mēs viņu novāksim nākamnakt. Pilnmēness ir īstais laiks. Bet mums vajadzēs iekļūt viņa kabinetā. Paņem līdzi kinžalu.

Katja Kioskova nodrebēja.

- Jūs gribat, lai to izdaru es? - viņa trīsošā balsī vaicāja.

- Nav svarīgi, kura no mums to izdarīs. Galvenais - lai ar viņu būtu cauri. Vai tu tā nedomā?

Pēc īsas vilcināšanās Katja palocīja galvu.

- Labi. Es pacentīšos sadabūt kinžalu.

- Tātad norunāts. Satiksimies trijos pie Sardanapala kabineta, - teica Zobrāvēja.

Liekot saprast, ka saiuna pabeigta, viņa uzlika brilles. Katja sekoja viņas piemēram. Dižā Zubija piegāja pie durvīm un tās atslēdza. Katja devās prom. Skolotāja nolūkojās viņai pakaļ un tad nomurimināja:

- Šis meitēns sāk mani nogurdināt. Iespējams, es pieļāvu kļūdu, viņai uzticēdamās... Bet nekas. Drīz viss būs galā.

Zobrāvēja pasmīnēja, paņēma žurnālu un izgāja no klases.

Taņa ar pūlēm izlīda no savas paslēptuves aiz lāča iz-bāzņa. Viņu kratīja drebuļi. Viņa nešaubījās, ka kļuvusi par liecinieci divu sazvērnieču sarunai un ka šī sazvērestība ir šaušalīga.

- Vai esi kādreiz ko tādu dzirdējis? Zobrāvēja un Kios-kova grib nonāvēt Sardanapalu. Naktī nodurt viņu ar kinžalu! Labi vismaz, ka Babs Jaguns tur nav iesaistīts! - pārbiedētā Taņa teica izbāztajam lācim.

Bet izbāznis viņai neatbildēja. Viņš mīlēja ‘Greenpeace’’, un viss pārējais viņam bija pie vienas vietas.

14 Par ko klusē zivis

Taņa saprata, ka nedrīkst klusēt par tikko dzirdēto sarunu. Viņa nolēma tūlīt sameklēt Sardanapalu un pastāstīt par briesmām, kas viņam draud. Bet akadēmiķa nebija savā kabinetā, un viņa zelta sfinksa uzrēca meitenei tik nikni, ka bija vien jā iet prom.

Arī skolotāju istabā Sardanapala nebija, toties tur Taņa uzskrēja virsū profesoram Blaktam un Medūzijai. Tibidoh-sas melno magu priekšnieks un mošķzinības pasniedzēja sēdēja uz zema, melna dīvāniņa un satraukti kaut ko apsprieda. Profesors Blakts pa paradumam rotaļājās ar lielo karoti, kas karājās ķēdītē viņam uz vēdera. Taņai šķita, ka Medū-zija ar Blaktu ainā par pasaules čempionātu pūķbolā, jo brīdī, kad viņa ienāca, profesors teica apmēram tā:

- Šis pūķis šā fai tā nekur nederēj’!

Pamanījuši Taņu, Blakts un Medūzija tūdaļ apklusa.

- Ahā, mazā Grotere, mūs slaven’ čempion’! - Profesors atieza zobus smaidā. - Ko tu fēlies? Fai atnāc’ uzzināt savu gada atzīmi praktiskajā maģijā?

-Jā... Tas ir - nē... - Taņa samulsa. Viņa jau nožēloja, ka devusies uz skolotāju istabu. Sardanapalu taču varēja meklēt ari citur. Bet tagad bija par vēlu.

Docente Gorgonova vērās Taņā ar pētīgu skatienu.

-Ja drīkstu vaicāt: vai tad šobrīd tev nav veterinārā maģija? Manuprāt, šodien jūsu klase mācās par baziliskiem. Ļoti svarīgs un nopietns temats, - viņa dzedri teica.

- Es neaizgāju pie Tararaha. Bet es iemācīšos vēlāk, -Taņa apsolīja.

Patiesībā pēc nesen uzzinātā veterinārā maģija viņai bija gluži vienkārši izkritusi no prāta.

- Vēlāk - kad tieši tas būtu? Vai esi jau vienojusies ar skolotāju? - Medūzija sarauca pieri.

- Nē, vēl neesmu, - teica Taņa, juzdama, ka ar katai mirkli iekuļas arvien dziļāk nepatikšanās.

- Nezināju, ka Tararahs atļauj bastot savas stundas. Tas nekur neder. Es noteikti pajautāšu, kāda ir viņa attieksme pret to, ka tu neapmeklē viņa stundas, - Medūzija neslēpa savu neapmierinātību. - Bet tagad varbūt tu paskaidrosi, kāpēc nāci uz skolotāju istabu?

- Man... ē-ē... es meklēju Sardanapalu.

- Tātad tu kavē stundu, lai atrastu Sardanapalu? Ļoti interesanti. Vai steidzams jautājums?

-Jā, runa ir par dzīvību un nāvi, - Taņa atbildēja.

Viņa vēlējās Medūziju pārsteigt, lai skolotāja izbeigtu ar viņu sarunāties tik izsmejoši.

Docentes Gorgonovas uzacis uzraucās līdz pieres vidum.

- Ak tad par dzīvību un nāvi? Vai mums tu par to neko nevēlies pastāstīt?

Taņa sastomījās. Medūzijas nenopietnā attieksme viņu aizvainoja, tomēr Blakta klātbūtnē viņa neko negrasījās skaidrot. Nopratusi meitenes samulsuma iemeslu, Medūzija pagriezās pret Blaktu, pasmaidīja un sacīja:

- Profesor, es nevaru vien sagaidīt, kad varēšu izlasīt to grāmatu par lēnajām indēm, par kuru jūs man tik daudz stāstījāt. Vai jūs nevarētu man to atnest?

- Ar fislielāk’ priek’! Šī grāmat' par noindēšan’ ir ārkār-tīg’ interesant’. Es fienmēr lasīj’ šo giāmat’ pirms gulētiešan’. Tur katrā lappus’ pa desmit miroņ ! - Blakts žigli pielēca kājās un aiztipināja uz durvju pusi.

- Trīs sarkan’ dzirkst’! Trīs sarkan’ dzirkst’! Lot’ lab’, ha-ha! - viņš uz atvadām vēl nodungoja, derdzīgi pamirkšķinot Taņai ar savām eļļainajām ačelēm.

Kad Blakts bija aizgājis, Medūzija aicināja Taņu apsēsties sev blakus uz dīvāniņa.

- Sēdi un stāsti! Kas tas par dzīvības un nāves jautājumu? Kāpēc tu skiaidi pa Tibidohsu, meklēdama Sardana-palu? - Medūzija vaicāja jau daudz rāmākā balsī.

Mirkli svārstījusies, Taņa nolēma neko neslēpt. Beigu beigās Medūzija bija Tibidohsas trešā svarīgākā persona -uzreiz pēc Sardanapala un Neslavja, bet dažās jomās viņu pat varēja uzskatīt par vissvarīgāko.