Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Pazīstamais dzeltenais krekliņš kā maiss karājās uz kalsnā auguma, bet acis - zombi ja acis - skatījās Taņai gluži vai cauri. Kā gan viņa līdz šim nebija to ievērojusi! Būtu varējusi uzminēt jau toreiz, kad viņš sāka apmelot Babu Ja-gunu. Tātad Vaņa ari iekļuvis Izgaistošajā stāvā. Nav spējis turēties pretī kārdinājumam un paciemojies šeit naktī pirms pūķbola spēles! IJn atgriezies kā paklausīgs, Sērgai del Tortei padevīgs zombijs!

- Nu kā tu varēji, kā? - sauca Taņa ar asarām acīs. ■

- Esmu savas pavēlnieces kalps, - nedzīvā balsī teica Blēdovs.

-Tu taču Sērgu ienīdi!

- Es kļūdījos. Tagad esmu savas pavēlnieces kalps, -Vaņa atkārtoja.

- Tā tas ir. Mans kalps un vairāk nekas. Bet nenosodi viņu pārāk bargi. Zombijs ir zombijs. Viņš samaksāja par savu ziņkārību. Tici man, tavs draugs pretojās manām burvībām daudz pamatīgāk nekā Blakts un pat Medūzija. Viņam ārkārtīgi negribējās kļūt par nodevēju. Bet senā maģija ir senā maģija. - Sērga del Torte smīnēja.

- Bet kā tad Zobrāvēja? Un Kioskova? - Taņa izmisīgi ķērās pie pēdējā salmiņa. - Ja šie trīs ir zombiji, kura pusē tad ir viņas? Mēs taču vēl nupat cīnījāmies ar viņām! Un viņām no acīm plūst zila gaisma!

- Kārtējā muļķība! Visparastākā vīrusu burvestība un it nekas vairāk. - Sērgas del Tortes balsī jautās nicinājums. - Šīs abas idiotes nodarbojās ar eksperimentiem pamestajā darbnīcā. Viņas izmēģināja aizliegtus buramvārdus, un tad

ar viņu acīm arī notika tās aplamības. Ja viņas vērstos pēc palīdzības pie Sardanapala, viņš tās izdziedētu piecās minūtēs. Bet šīs zaķapastalas baidījās.

- Bet es taču pati dzirdēju, ka viņas norunāja nākamajā naktī iekļūt akadēmiķa kabinetā! Ar kinžalu!

- Iekļūt kabinetā - jā, protams. Bet viņas negrasījās nevienu nogalināt. Sardanapala kabinetā glabājas sens talismans, kas atbrīvo no visiem nolādējumiem. Viņas neuzdrīkstējās palūgt akadēmiķim talismanu, jo tad viņš uzzinātu, ka viņas bijušas darbnīcā, kurā jau Senvirs aizliedza spert kāju. Tāpēc Zubija nolēma ielavīties Sardanapala kabinetā nakti, kad tur neviena nav. Bet kinžalu viņas gribēja paķert līdzi katram gadījumam - ja nu sastaptos ar zelta sfinksu. Atklāšu tev noslēpumu: sfinksu iemidzina tikai gaismas zibšņi uz metāla...

>

- Kāpēc tad Zobrāvēja un Kioskova mums uzbruka?

- To vajag jautāt man! - sarunā iejaucās Medūzija. - Es, nojauzdama, ka šonakt jūs būsiet pie akmens zivs, iestāstīju viņām, ka īstie zombiji esat jūs. Cerēdama jūs notvert, Zubija sagudroja to aplamo triku ar sasaldēšanas bumbu. Tas mums lieliski noderēja. Vienā rāvienā tikām vaļā no nevajadzīgiem lieciniekiem - no Baba Jaguna un Veras Papa-gailes. Turklāt tu vēl pamanījies iemidzināt Kioskovu. Vam iedomāties, kā Zobrāvēja brīnījās. Dzirkstij, kas atsitās pret viņas apmetni, taču vajadzēja apdzist, bet tā atlēca un turklāt precīzi trāpīja mērķī...

Sērga del Torte bija kļuvusi nepacietīga. Viņa piecēlās, aizpildot vienlaikus visus spoguļus.

- Labi. pietiks pļāpāt. Man vajadzīgs viņas ķermenis! -viņa pavēlēja.

Pirms Taņa paguva attapties, profesors Blakts, Medūzi-ja un Vaņa jau bija ielenkuši viņu ciešā lokā, paceldami rokas ar gredzeniem. Taņa pūlējās izrauties, bet juta, ka nespēj ne pakustēties. Viņas augums bija gluži kā no koka. Zombiju nekustīgie skatieni un gredzenu burvestība turēja viņu uz vietas.

- Tas ari viss, - teica Sērga. - Tagad viena dzirksts taisni pieres vidū, īsas izraidīšanas zintes - un tava dvēsele pametis ķermeni, atbrīvojot to man... Лк jā, aizmirsu pavaicāt - cik bieži tu tīri zobus? Nevēlies atbildēt? Nekas, gan jau pati tikšu skaidrībā. Ķerieties pie darba, mani zombiji!

Profesors Blakts derdzīgi pasmīnēja, gatavodamies izšķilt dzirksti. Lai neredzētu uzliesmojumu, Taņa aizmiedza acis. Bet tad Sērga del Torte iekliedzās:

- Stop, es pārdomāju! Lai to izdara puišelis! Ne jau katram ir tā laime iet bojā no labākā drauga rokas.

Blakts negribīgi pakāpās sāņus, palaizdams savā vietā Vaņu. Jaunais zombijs pacēla roku. Viņa gredzens bija pavisam aivu pie Taņas pieres. Zem acīm Vaņam vīdēja tumši loki, vaigi bija iekrituši.

- Tu tagad nogalināsi mani? Vai vēl atceries savu vēstuli ar nosvītroto rindiņu? Vai atceries? Vai tu domā, ka es to nevarēju salasīt? - Taņa vaicāja.

Vaņas roka nodrebēja.

- Esmu savas pavēlnieces kalps, - viņš teica.

Taņai nez kāpēc nemaz nebija bail. Pēkšņi viņai viss kļuva vienaldzīgs. “Labāk jau Vaņa nekā “mazais Blaktēns” ar savu paradumu grauzt kāju nagus. Interesanti, vai viņš tos joprojām grauž?” minēja Tapa.

Pa Vaņas netīro vaigu noritēja asara, atstādama aiz sevis baltu vadziņu. Tātad kaut kur viņā vēl bija dzīvs senais draugs. Bet gredzens joprojām tikpat neatlaidīgi tēmēja uz Taņas pieri.

- Vai esi gatavs? - vaicāja Sērga del Torte. - Piebeigsi viņu uz “trīs”. Viss skaidrs? Viens... divi... Galon tevis паи!!!

- Dzirkstus frontus! - iesaucās skanīga zēna balss.

Izlēkusi no Vaņas gredzena, žilbinošā cīņas dzirksts iezvēla pa degunu profesoram Blaktam.