Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Taņa dziļi ievilka elpu. Firmās bailes, ko viņa bija izjutusi, ieraugot Sērgu, jau sāka pāriet. Pamazām viņā atmodās naids pret derdzīgo veceni, kas bija noslepkavojusi viņas vecākus.

- Ir nu gan, par ko līksmot! Kas tu par haosa valdnieci? Tu esi nulle, tukša vieta! Tavs haoss ir ieslodzīts Tibidohsas pagrabos un nekad neizrausies no turienes laukā. Un tu pati eksistē tikai šā Kuba iekšienē. Jā, tu esi nekas, tevis nav! -Taņa kliedza.

Vecene atieza muti nejaukā smīnā.

- Jā, es varu dzīvot tikai šai Kubā! Man nav ne mana agrākā burvju spēka, ne iespējas izkļūt no šejienes! Es varēju kļūt par rēgu, kā to grilrēja Rēgu Karalis, bet tu iztraucēji. Nekas, tā ir pat labāk. Rēgam nebūtu viegli paveikt to, ko esmu nodomājusi...

- A, tātad tu biji paredzējusi ierasties Vecgada naktī! Lūk, par kādu rēgu runāja Karalis! - Taņa atcerējās, ko bija teicis pretīgais kuprainis, kad viņa ar saviem burvju vārdiem lika viņam aizvākties.

-Jā, tai vajadzēja būt man! Bet tu neļāvi izgaist tai niecībai - Neizārstētajai Dāmai -, un es nevarēju ieņemt viņas vietu. Toreiz tu nostājies man ceļā, un pēc tam tu man aizšķērsoji ceļu, kad pūķa asinis bija ataicinājušas manu garu un mani spēki jau sāka atgriezties... - naida pilnā balsī teica Sērga del Torte.

- Dzelksnis Niknaiņa kaklā!

-Jā, tā atkal biju es, un atkal tu iztraucēji... Лк, cik stipri es tevi neieredzēju, kādus lāstus sūtīju pār tevi, bet tas neko nelīdzēja, jo mans bijušais spēks bija pārgājis pie tevis. Vēl joprojām nesaprotu, kā tas varēja notikt. Parasti ir tā, ka spēks izvēlas savam bijušajam īpašniekam līdzvērtīgu burvi, bet tu, nenozīmīgais meitēn, taču nevari būt man līdzvērtīga. Droši vien tu gluži vienkārši patrāpījies tuvumā.

Galvaskausa acu dobumos sāka šaudīties niknas liesmas. Izkaltušās rokas stiepās pēc Taņas un bezspēcīgi atdūrās pret stikla virsmu.

- Nu nekas, labi vien ir, ka tā noticis! - čērkstēja Sērga del Torte. - Vari mani apsveikt! Drīz man atkal būs ķermenis! Lielisks, jauns ķermenis, ļoti spēcīgs un veikls! Es kustināšu sava ķermeņa rokas, staigāšu ar tā kājām, skatīšos ar tā acīm, elpošu ar tā plaušām. Vēl tikai jāizpurina no mana jaunā ķermeņa tā līdzšinējā dvēsele. Jā, un dvēseli es kā kaulu pametīšu savam uzticamajam sunim Rēgu Karalim. Pēdējā laikā nabadziņš staigā tāds nobēdājies, trūkst jaunu upuru.

- Kur tad tu dabūsi to ķermeni? - Taņa neticīgi vaicāja.

Sērga skaļi iesmējās. Varēja manīt, ka viņu iepriecina

meitenes neattapība.

- Neuztraucies, man nemaz nevajadzēs pašai iet tam pakaļ. Mans jaunais, jaukais ķermenītis pats atnācis pie manis. Vai gribi uz to palūkoties? Varbūt tu kaut kur jau esi to redzējusi?

Sērga noknakšķināja pirkstus. Spoguļa tumsa pašķīrās, un Taņa ieraudzīja tajā savu bālo, saviebto seju un tumšos matus.

- Nu, kā tev patīk mans jaunais ķermenis? Tā nekas, vai ne? - parādījusies otrā spogulī, apvaicājās Sērga.

- Bet tas taču ir mans ķermenis! - Taņa gandrīz vairs nepazina savu aizsmakušo balsi.

- Vairs ne uz ilgu laiku, - Sērga viņu mierināja. - Un nevajag nervozēt. Es negribu, lai manam jaunajam ķermenim uznāktu sirdslēkme. Pret to jāizturas saudzīgi. Vai tagad tu visu saproti, tu - naivuļa burvja stulbā meita? Kāpēc tev elpa raustās kā pārbiedētam kucēnam? Vai tad vēl nav skaidrs, ka spēlē tu esi zaudējusi?

Sērga atkal noknakšķināja pirkstus. Taņas atspulgs savilka seju zobgalīgā grimasē un pamāja ar roku.

- Es neatdošu tev savu ķermeni! Tu nespēsi man to atņemt!

- Es? Mazulīte Grotere, paliec jel rāma! Es it neko netaisos tev atņemt! - sēca Sērga del Torte. - To izdarīs mani kalpi, mani mīļie zombiji. To man ir trīs - cits par citu labāki. Ja es kādam no viņiem pavēlēšu pārgrauzt tev rīkli vai pat nocirst sev pašam kāju, pavēle tiks izpildīta bez kavēšanas. Savas gribas katram no viņiem palicis ne vairāk par tējkaroti. Visi trīs - tikai katrs savā laikā - viņi pieļāva vienu un to pašu kļūdu, mēģinādami iznīcināt manu spoguļku-bu... Nožēlojamie aplamnieki, viņi taču nevarēja apjēgt, ka es pati atmānīju viņus uz stāvu. Bez manis viņi nemūžam neatrastu ceļu šurp. Tikai tas viens vājprātīgais rēgs zināja ceļu, bet viņu aiznesa Rēgu Karalis... Viņš taču ir ļoti simpātisks, vai nav tiesa? Mans kuprainis ar krupja mutīti, kurā viņš iebāž dvēseles.

Sērga del Torte pētīgi palūkojās uz Taņu.

- Ja vēlies, es varu tevi ar viņiem iepazīstināt. Bet vispār jau tu viņus pazīsti sen... Ei, jūs tur! Nāciet pa vienam šurp!

Sērga del Torte aicinoši noknakšķināja sausos pirkstus. No baltās kolonnas atdalījās kāds stāvs... Vai tiešām tā bija docente Gorgonova, tērpusies garā, oranžā apmetni? Viņas vaļā atlaistie mati šņāca kā čūskas un stiepās klāt Taņai.

- MEDŪZIJA! - Taņai izlauzās pārsteiguma kliedziens.