Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Kā tad, ka viņa! - dzeltenā vecene apliecināja. - Otrā svarīgākā persona Tibidohsā, visu mošķu bieds, docente Me-dūzija Gorgonova. Man bija svarīgi dabūt tieši viņu, un es viņu dabūju... Kad viņa aizgāja uz bibliotēku pie džina Abdullas, Rēgu Karalis veiksmīgi piebīdīja viņai pa tvērienam pergamentu ar senu kaiti. Es pati to uzzīmēju, kad biju vēl dzīva. Un kartē... protams, tur bija parādīts ceļš uz šejieni, uz Izgaistošo stāvu. Tomēr pat ar visu kaiti, saprazdama, ka vajag atbīdīt sāņus akmens zivi, Medūzija nebūtu varējusi pie manis nokļūt, ja es nepagrieztu maģisko straumi pareizajā virzienā. Citādi viņa, tāpat kā jebkurš cits, kam ienāktu prātā bāzt šeit savu degunu, aizietu bojā strupceļā.

- Bet Medūzija... Kāpēc viņa nespēja tevi pieveikt? Viņa taču ir tik varena burve... - mulsi murmināja Taņa, pūlēdamās saskatīt nekustīgajā, gluži kā ledū kaltajā Gorgo-novas sejā kaut kripatiņu līdzjūtības.

- Jā, es uzņēmos risku. Medūzija gandrīz sadedzināja manu kubu. Viņai tik ļoti gribējās mani iznīcināt... Taču, kā redzi, nekas viņai neiznāca. Es uzvarēju, nobūru viņu ar zombiju zintēm un ieguvu ļoti derīgu sabiedroto. Vai ne, Medij, tu taču esi mana sabiedrotā? - maigi vaicāja Sērga del Torte.

- Jā, saimniec. Ja vajadzēs, es atdošu par tevi savu dzīvību, - kā atbalss atsaucās Medūzija. Viņas milzīgās acis šķita pavisam tukšas.

Pēkšņi Taņai plaukstā kaut kas iešņācās. Lociņš bija pārvērties par čūsku un centās ap vīt ies ap viņas rokas locītavu. Meitene iekliegusies aizsvieda lociņu prom. Odze žigli aizslīdēja pa grīdu uz savas saimnieces pusi. Medūzija pie-tupās un pastiepa plaukstu odzei pretī. Čūska ielīda viņas piedurknē. Docente Gorgonova izskatījās mazliet dzīvāka nekā pirmajā mirkli. Droši vien Sērga del Torte, gan neizlaižot zombiju no savas gribas žņaugiem, tomēr bija izlēmusi piešķirt tam nedaudz brīvības.

- Ļoti mīļi, ka paķēri līdzi manu čūskiņu! Man viņas tik ļoti pietrūka! No visām manām čūskām šī ir visattapīgākā. Tieši tāpēc jau es sadedzināju tavu veco lociņu, lai varētu iesūtīt pie tevis šo spiedzi, - ņirdzīgi teica Medūzija.

Taņa nodrebēja. Viņas delnu atkal apsvilināja toreizējā sāpe.

- Tātad... tur pie truloīdiem uz jumta! Bet es domāju, ka Zobrāvēja...

Medūzija iesmējās.

- Ko tu neteiksi! Zubija uz jumta! Tas nu gan būtu varens skats! Tā vista, viņa taču uzreiz nogāztos lejā, jo baidās no augstuma. Nē, uz jumta stāvēju es. Tādēļ uz veselu dienu biju spiesta pamest Tibidohsu. Pateicu Sardanapalam, ka man neizturami sāp galva, aizgāju uz magpunktu, apgūlos tur, tad aizbarikādēju durvis un izkāpu pa logu. Nemaz nebija tik vienkārši divreiz apmānīt pasauļu pārejas Zinti, lxrt galā es tiku. Pat Neslavini neradās nekādas aizdomas. Viņš tikai nobrīnījās, ka kupidoni laidelējas biežāk nekā parasti. Tavām gaitām visu laiku sekoja Beigtais Grifs, tāpēc nebija pārāk sarežģīti notrāpīt brīdi, kad tu lidosi garām jumtam. -Acis piemiegusi, Gorgonova lūkojās uz Tapu. - Un tu gluži veltīgi drebinies. Vari man ticēt - nekas tev nedraudēja. Ja es no visas tiesas būtu gribējusi tevi nonāvēt, tad izdarītu to, izmantojot pamatīgākus buramvārdus. Bet man tikai vajadzēja, lai tu paliec bez lociņa. Mana dāvana taču tevi iepriecināja, vai nav tiesa?

- Bet es varēju nosisties! - Taņa iekliedzās.

- Nositusies tu nebūtu pat tad, ja nomestu lociņu. Vari man ticēt, es to nepieļautu, - Medūzijas balsī skanēja pārliecība. - Mums nebija vajadzīga tava nāve. Nu padomā pati: ja es tā gribētu, tad mana čūska naktī tevi sadzeltu un tu nomirtu baismīgās mokās, pietūkusi kā kolonna. Bet saimniecei vajadzēja tavu ķermeni, tavu dzīvo ķermeni. Tu ne iedomāties nevari, kā es nopūlējos, lai pasargātu šo jauno ķermeni no bojājumiem spēlē pret babajiem.

Taņu kratīja drebuļi. Viņu pārņēma naids un pretīguma sajūta. Viņa atcerējās, kā pūķbola spēles laikā vairākkārt bija licies, ka lociņš patvaļīgi dod pavēles kontrabasam. Izrādījās, ka lociņu - pareizāk, čūsku - vadījusi Medūzija.

- Tātad tas, ka es tik labi spēlēju...

Docente Gorgonova piekrizdama pamāja.

- Par to vari pateikties man. Es izmantoju ļoti smalku pastiprinājuma burvestību. Pat Sardanapals nespēja to pamanīt, kur nu vēl tas idiots Amats ar saviem primitīvajiem talismaniem... Bet šo to paveici arī tu pati. Tā, piemēram, “momentāno apsviedienu” spēles beigās. Un abas bumbas ari iemeti tu, tāpēc nevajag domāt, ka visa spēle ir tikai mans nopelns. Jāatzīst, tev ir zināma prasme...

- Bet dzelksnis Niknaiņa kaklā? Vai to ari iedūrāt jūs? -vaicāja Taņa.

Medūzija noliedzoši pakratīja galvu.

- Nē. Ks tikai aptinu dzelksni ar “Galdiņ, aizsargājies!”, lai netīšām pati sevi nesavainotu, un iznesu to laukā no Izgaistošā stāva. Starp citu, šo galdautu pēc tam atrada tavs draugs, un viņam radās aizdomas. Viņš sāka pa naktīm blandīties gar akmens zivi.

- Bet kā tad dzelksnis?