Viesis no bezgalības

Stāvēdams kopā ar cīņas biedriem ierindā, Volgins klusēdams raudzījās, kā uzmanīgi noņēma no karā­tavām nomelnējušo, sastingušo Iras — viņa sievas — ķermeni.

rugājiem, ar uzblīdušiem vaigiem un blāvam, ne­spodrām acīm.

Cik labi, ka viņš ir tieši tāds — netīrs un izraisa pretīgumu un riebumu, it kā tavā priekšā būtu nevis cilvēks, bet rāpulis.

Tādam nav vietas virs zemes!

Binoklis noslīd lejup. Droši un stingri paceļas zil- ganmelnais stobrs.

Mirklis … un rīta skaidrajā klusumā kā kristāla šķinda noskan vientuļš šāviens.

Tūlīt pat tam piebiedrojas citi, uzliesmo apšaude, un kaut kur aiz apvāršņa smagi nodun lielgabali.

Sākas parastā cīņu diena.

Bet Dmitrijs Volgins, gvardes vienības snaiperis, nedzird pieaugošo kaujas dārdoņu. Visu pasauli aiz­ēnojusi līksma doma: zvērests izpildīts! Iznīcināts četrsimtais okupants!

Atmiņā ataust arī vēl cita neaizmirstama diena.

Starp nodegušās sādžas apsnigušajiem krāsmatu dūmeņiem parādes ierindā stāv gvardes pulks. Kara­vīri un komandieri saņem dzimtenes apbalvojumus.

Dziļš klusums. Tikai karoga samts švīkst stiprajā vējā.

Ne visai skaļi, tomēr ta, lai dzirdētu viss pulks, frontes pavēlnieka adjutants nosauc kārtējo uzvārdu: «Staršina Volgins!»

Un maršals piestiprina pie puskažociņa raupjās ādas Zelta Zvaigznes muarē lentīti.

Saviļņojošo tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada devīto maiju Dmitrijs Volgins sagaidīja Vīnē.

Karš bija beidzies, vajadzēja dzīvot tālāk. Ļeņin- grada likās tukša un skumja. Tur nebija un nekad nebūs Iras! Tāpēc Volgins aizbrauca strādāt uz peri­fēriju.

Toreiz viņš atkal sastapās ar Mihailu Petroviču Severski — Iras brāli. Senā un kara pārtrauktā drau­dzība atjaunojās.

Severskis strādāja Ārlietu ministrijā. Viņš ieteica Volginam, kas pēc izglītības bija jurists, pāriet diplo­mātiskajā dienestā. Volgins tam labprāt piekrita. Drīz vien kopā ar savu sievasbrāli viņš aizbrauca uz Fran­ciju.

Ta nu nāve, kas Volginu bija saudzējusi Liela Tēvi­jas kara frontēs, pārsteidza viņu Parīzē.

Dziļi nopūties, Volgins atvēra acis. Ar izbrīnu viņš ieraudzīja, ka istabā gandrīz pavisam satumsis. Acīm­redzot jau pienācis vakars. Tātad viņš ne tikai bija kavējies atmiņās, bet arī gulējis.

Lietus joprojām gurdi grabinājās logu rūtīs.

Volgins pastiepa roku, bet nepiezvanīja, izdzirdis blakusistabā stingrus vīrieša soļus.

Durvis atvērās.

Ienācējs apstājās uz sliekšņa.- Volgins saskatīja tikai tumšu siluetu gaišajā durvju četrstūrī, taču bez pūlēm pazina savu sievasbrāli. Mihails Petrovičs no­domāja, ka slimnieks aizmidzis, paspēra dažus soļus atpakaļ un gribēja aizvērt durvis.

— Es neguļu, Miša! — Volgins iesaucās. — Panāc šurp.

Severskis, klusi soļodams pa mīksto paklāju, pie­nāca pie gultas.

—   Kāpēc tu guli tumsa? — viņš jautaja.

—   Tumsa mani netraucē .. . Apsēdies šeit, uz gul­tas malas. Es tikko atcerējos savu dzīvi. Nekā ievē­rojama nav, bet nav arī par ko kaunēties. Un nav arī vairs ko nožēlot. Varu mierīgi mirt.. .

—   Kas tās par runām! — Mihaila Petroviča balsī ieskanējās nepatika. — Kur tu to ņēmi, ka noteikti mirsi? Ja visi slimnieki mirtu, tad visi cilvēki būtu apmiruši. Es labāk iedegšu gaismu.

Viņš piecēlās un, piegājis pie durvīm, nospieda slē­dzi. Istaba kļuva gaiša.

Kad viņš atgriezās pie gultas, slimnieks gulēja ar aizvērtām acīm. Mihails Petrovičs vērīgi palūkojās uz Volgina šausmīgi novājējušo, nomelnējušo seju un smagi nopūtās.

Viņš atcerējās profesora šorīt teiktos vārdus: «Slimnieks nedzīvos ilgāk par trim dienām.» Vecais, pieredzējušais ārsts nebija kļūdījies. Mihails Petro­vičs to redzēja arī pats.

Viņš pieliecās un viegli pieskārās rokai, kas atra­dās virs segas:

—   Dima, vai tu guli?

—   Nē, — Volgins atvēra acis. — Pasēdi mazliet pie manis.

—   Tev tūlīt atnesīs vakariņas, — Mihails Petrovičs apsēdās krēslā. — Vera Andrejevna man teica, ka tu esot sācis gražoties, — viņš gurdi un skumji pa­smaidīja.

—   Kāpēc tev vajadzīgas laika ziņas? Un kas tā par iedomu ar Eifeļa torni?

Volgins sarauca pieri.

—   Tāpat vien, — viņš negribīgi atbildēja. — Ne­pievērs uzmanību. Vai nu mazums kas ienāk prātā, kad cilvēks neko nedara.

2.

Augusta beigās kādu pēcpusdienu Možaiskas ap­kaimē pa asfaltēto šoseju traucās vaļēja automašīna.

Pakaļējais sēdeklis bija tukšs. Šoferim blakus sē­dēja pusmūža vīrietis. Viegls pelēks mētelis, mīksta platmale un brilles zeltītos ietvaros padarīja pasa­žieri līdzīgu ārzemju tūristam. Šo līdzību pastiprināja milzīgā interese, ar kādu viņš nolūkojās garām slīdo­šajās gleznainajās dabas ainavās. Iespaidu nedaudz mazināja tikai tas, ka trūka fotoaparāta tievā sik­sniņā.

—   Nekādu pēdu …

Šoferis jautājoši pagrieza galvu.

—   Es teicu, ka neredzu kara pēdas, — pusmūža vīrietis norādīja ar roku visapkārt. — Šajās vietās notika milzu kaujas.

—   Pagājuši astoņi gadi, Mihail Petrovič. Bet pēdas ir. Jūs tikai tās nepamanāt.

Severskis nopūtās.