Viesis no bezgalības

—   Vismaz to, ko viņš teica šeit, šajā istabā. Aiz dur­vīm viņš varbūt runā ko citu… Tie ir viņa vārdi: man esot daudz labāk un vajagot vairāk gulēt. Esmu tieši nodomājis paklausīt šim padomam. Bet kopējas mani tikai traucē. Viņas uzskata par nepieciešamu izklaidēt mani ar sarunām … tas mani satrauc.

Vera Andrejevna pasmaidīja un pieliekusies rūpīgi sakārtoja segu.

—   Un tomēr, — viņa iebilda, — tas nav iespējams. Profesors noteica, ka naktīs obligāti jādežurē māsiņai. Jums var pēkšņi kļūt sliktāk. Ja viņa jūs traucē, mēs palūgsim, lai sēž blakusistabā.

Volgins sarauca pieri. Viņam gribējās sacīt: «Ļau­jiet jel pēdējos mirkļus nodzīvot mierīgi,» bet viņš pasacīja pavisam ko citu:

—    Tik un tā viņa ik pēc pusstundas nāks šeit iekšā skatīties, bet man ir ļoti trausls miegs … Būtu labāk, ja jūs izpildītu manu lūgumu. Slimniekam vajadzīgs miers.

—   Jūs sākat gražoties. Ļoti labi, tā ir izveseļošanās pazīme. Bet izpildīt jūsu kaprīzi nekādi nav iespē­jams. Māsiņai jādežurē. Viņa jūs netraucēs, viņai pa­teiksim, lai nenāk šeit. Bet, ja kaut kā ievajadzēsies, jūs pazvanīsiet. Labi?

—   Tā nav kaprīze, — Volgins nopūzdamies iebilda.

—   Jūs ļoti labi visu saprotat, bet tikai negribat atzī­ties. Lai notiek, kā jūs vēlaties.

—   Tātad norunāts?

—       Jā, slimam cilvēkam grūti apstrīdēt veselos. Lai notiek, kā jūs vēlaties, — Volgins atkārtoja. — Man pie jums cits lūgums … Lūdzu, piezvaniet un uzzi­niet, kāds rit būs laiks. Man tas ļoti svarīgi…

Vera Andrejevna bažīgi paskatījās slimniekā.

—   Kā jūs teicāt? — viņa jautāja, cerēdama, ka ir pārklausījusies.

Bet Volgins skaidri atkārtoja savu lūgumu.

—   Tas man ir ļoti svarīgi, — viņš nepiekāpās. — Var piezvanīt uz aerodromu, tur vienmēr zina, kāds būs laiks. — Slimnieks pamanīja savas sarunu biedrenes sejā pavīdam samulsumu un saprata tā cē­loni. — Tie nav murgi, kā jūs droši vien domājat. Lieta pavisam vienkārša. Man briesmīgi apnicis lie­tus, un tas ir viss. Jaukā laikā mirt ir patīkamāk nekā sliktā, — viņš pajokoja. — Un turklāt gribas vēlreiz redzēt torni…

Ar visiem slimniekiem piemītošu vērīgumu Volgins tūlīt pat pievērsa uzmanību tam, ka Vera Andrej evna neko neiebilda pret viņa vārdiem par tuvo nāvi. Sirds iepukstējās mazliet stiprāk. Jā, tā tas ir! Nāve pavisam tuvu, tā ir tepat, blakus!

—   Mihails Petrovičs vēl nav pārnācis, — sieviete nedroši ieminējās.

—    Kāds tam sakars ar viņu? Vai tad jūs vairs ne­protat runāt pa telefonu? Esat aizmirsusi franču va­lodu? Bet, starp citu, kur ir Mihails?

—    Labi, es piezvanīšu, — viņa piekāpās. — Mihails Petrovičs aizbrauca uz ministriju. Pamēģiniet iemigt, Dmitrij Aleksandrovič. Varbūt nolaist štoru?

—   Nē, vēl par agru iedegt gaismu.

Vera Andrejevna steidzīgi izgāja.

Volgins noskatījās viņai pakaļ ar neskaidru vainas apziņu. Vera Andrejevna noturēja viņa lūgumu par murgiem. Kas tur ko brīnīties? Katrs domātu tāpat. Kādēļ gan būtu vajadzīgas laika ziņas pie gultas saistītam, mirstošam cilvēkam?

«Patiešām, no kurienes radusies šī uzmācīgā vēlē­šanās redzēt vēlreiz Eifeļa torni?» viņš domāja. «Kaut kas man galvā nav kārtībā. Prāts sāk tumšoties — pats nelādzīgākais, kas vien varēja notikt.»

— Kaut drīzāk pienāktu gals … — Volgins no­čukstēja.

Bet viņa domas šodien darbojās skaidrāk nekā jeb­kad.

Volgins atcerējās savas slimības sākumu. Viņu gri­bēja sūtīt uz mājām. Taču viņš pats tam pretojās, būdams pārliecināts, ka drīz atveseļosies, bet vēlāk, kad kļuva skaidrs, ka stāvoklis ir bīstams, bija jau par vēlu. Tā nu būs jānomirst Parīzē un jāatdusās sve­šas zemes klēpī.

Nekad viņš vairs neredzēs dzimteni…

Patlaban tur ziema.

Volgins aizvēra acis …

Viņš iztēlē skatīja janvāra sniegu Ļeņingradas ielās — pilsētā, kur bija dzimis un uzaudzis, kur bija pirmoreiz saticis Iru.

Volgins atkal stāvēja Vasilija salā pie krastmalas granīta margām. Priekšā pletās ledū iekaltās skaistu­les Ņevas plašā panorāma. Tālu viņā pusē mirdzēja Izaka katedrāles kupols. Nedaudz pa labi uz Vēstures arhīva dzelteno sienu fona izcēlās Pētera lepnais siluets staltā zirgā. Vara jātnieks! Šo pieminekli viņš ļoti mīlēja kopš bērnības. Cik reižu skolas laikā Vol­gins nebija jūsmojis par šo dižo skatu — skaistāko visā pilsētā.

Viņš pārgāja pāri tiltam un nonāca plašajā Pils lau­kumā. Izgājis cauri dzeltenajai arkai, šķērsoja Ņevas prospektu.

Šeit māja, kurā viņš dzīvoja . ..

Kopš tā laika pagājuši sešpadsmit gadi, taču atmiņa glabāja katru dzimtās pilsētas sīkumu.

Vai gan bija iespējams aizmirst Ļeņingradu, vis­skaistāko, visdiženāko pilsētu pasaulē!

Cita pēc citas acu priekšā pavīdēja bērnības draugu, skolas biedru sejas. Cik viņu bija daudz! Un spilgtāk par visām izcēlās mātes seja. (Tēvu, kas bija miris, Volginam divus gadus vecam esot, viņš neatcerējās.)

Beidzās skolas gadi.

Universitāte!

Ira!

Viņu Volgins pēdējo reizi redzēja tajā aukstajā tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada februāra dienā, kad viņu pulks, triekdams atpakaļ vāciešus, ielauzās nelielā pilsētiņā.

Uz visiem laikiem atmiņā iespiedies šausmīgais laukums.