Viesis no bezgalības

—   Jā, — viņš teica, — astoņi gadi! Mūsu zemei tas ir milzīgs laika sprīdis. Pavisam nesen es biju Lon­donā. Tur vēl bieži sastopamas sagrautas mājas. Parī­zes apkaimē saskatāmas ne tikai otrā, bet pat pirmā pasaules kara pēdas. Taču pie mums vairs gandrīz nekas nav redzams. Vai vēl tālu, biedri Petrov?

—   Kilometru divpadsmit četrpadsmit, — šoferis at­bildēja, — un turpat jau ir arī U .. .

Mašīna strauji joņoja pa gludo, plato maģistrāli. Dzestrais vējiņš, pūzdams gar priekšējā stikla ma­ļam, patīkami kairināja seju. Garām drāzās pretī trau­cošās mašīnas, atstādamas aiz sevis vieglus putekļu un izdeguša benzīna mākonīšus.

Pie skaidrajām debesīm saule slīdēja uz rieta pusi.

—   Vēlu izbraucām, — Severskis ieteicās. — At­griezties vajadzēs tumsā.

—   Vai jūs tur ilgi būsiet?

—   Nē, nebūšu ilgi. Es braucu uz māsas un drauga kapu. Gribu pirms došanās uz ārzemēm no viņiem atvadīties. Var gadīties, ka tā būs šķiršanās uz visiem laikiem . ..

—   Jūsu māsa un draugs … — Petrovs līdzjūtīgi ierunājās. — Vai jūs nekad neesat bijis pie viņu kapiem?

—   Kaps ir viens . . . Neesmu bijis, biedri Petrov. Manu māsu apglabāja kara laikā. Vācieši viņu pa­kāra. Bet māsas vīrs, mans labākais draugs, nomira šoziem. Mēs toreiz abi bijām Francijā. Viņa mirstīgās atliekas uz dzimteni atsūtīja svina zārkā un apglabāja blakus sievai, vienā kapā. Bet es toreiz nevarēju at­stāt Parīzi. Ļoti gribēju, — Severskis piemetināja, — bet nevarēju. Tāpēc arī bērēs nebiju.

—   Kāpēc jūsu māsu pakāra? Starp citu, fašisti bieži kāra arī bez kāda iemesla.

—   Mana māsa bija partizāņu vienībā. Pēc profesi­jas viņa bija ārste. Slepus iekļuvusi pilsētā, viņa ārstēja trīs ievainotus vietējos pagrīdes cīnītājus. Gestapo atklāja slēptuvi. Ievainotos nogalināja tur­pat uz vietas, bet māsu saņēma ciet un spīdzināja, mēģinādami iegūt ziņas par partizāņu vienību. Neko nepanākuši, viņi māsu pakāra, — Mihails Petrovičs brīdi klusēja, valdīdams satraukumu. — Valdība pie­šķīra māsai Padomju Savienības Varoņa nosau­kumu, — viņš nobeidza.

—   Ak tā! — Petrovs teica.

—   Bet viņas vīrs saņēma šo augsto nosaukumu vēl dzīvs esot, — Severskis turpināja. — Atriebdams dzimteni un sievu, viņš personīgi iznīcināja vairāk nekā četrsimt fašistu.

Petrovs pat piebremzēja mašīnu. Viņa jaunajā, spirgtajā seja pavīdēja izbrīns un sajūsma.

—   Tie tik bijuši cilvēki! Jums jābūt lepnam, Mihail Petrovič! — viņš iesaucās.

Severskis pasmaidīja.

—   Ar viņiem lepojos ne tikai es vien, — viņš at­teica. — Ar viņiem lepojas visa mūsu tauta … Brauk­sim tālāk…

Kādu bridi klusējis, Severskis pēkšņi piemetināja: — Mans draugs, kaut arī viņš sevi nesaudzēja, iz­gāja neskarts cauri kara ugunīm, bet pēc nāves gandrīz sadega.

—   Kā tad tā?

—   Jā, iedomājieties tikai. Tajā dienā, kad nelaiķis bija iezārkots, istabā izcēlās ugunsgrēks. To pama­nīja tikai pēc kāda laika. Svins varēja izkust, bet, par laimi, tas nenotika.

—   Vai zārks bija no svina?

—   Jā. Lieta tāda, biedri Petrov, ka Dmitrija mir­stīgās atliekas — manu draugu sauca par Dmitriju — bija nolemts sūtīt uz Maskavu. To neatlaidīgi prasīja Dmitrija draugi, kolēģi no ministrijas un pulka biedri. Viņu ļoti mīlēja visi, kas vien pazina. Mēs pasūtī­jām hermētiski noslēgtu svina zārku un palūdzām Parīzes mediķus saglabāt ķermeni kaut vai uz vienu nedēļu. To apņēmās izdarīt pazīstams profesors, ievē­rojams zinātnieks. Mēs negribējām līķi balzamēt, bet tikai pasargāt no ātras sairšanas. Profesors ievadīja mirušā ķermenī kaut kādus preparātus, bet zārku pie­pildīja ar inertu gāzi zem liela spiediena. Profesors apgalvoja, ka Dmitrija ķermenis, kamēr zārku neat­vērs, ilgstoši saglabāsies nemainīgs. Bet zārks tā arī palika neatvērts.

—   Vai ugunsgrēka dēļ?

—   Jā. No karstuma vāks sakusa kopā ar pašu zārku. Nebija nekādas jēgas vērt to vaļā. Ķermenis droši vien bija stipri cietis.

—   Tiešām, ļoti dīvains gadījums, pat neparasts. Mihail Petrovič, kāpēc jūs man neteicāt, uz kurieni un kādā nolūkā mēs braucam? Es būtu nopircis Mas­kavā vainagu.

—   Mēs noliksim vainagus no mums abiem, — Se­verskis atbildēja. — Man ir līdzi divi.

Petrovs samazināja ātrumu, — mašīna jau slīdēja pa pilsētas ielām. Krustojumā tā apstājās. Šoferis iz­kāpa un apvaicājās dežurējošam milicim.

—   Te triju minūšu brauciens, — Petrovs teica, apsēzdamies savā vietā. — Tūlīt pagriezīsimies pa kreisi, un tad ielas galā būs parks. Šo kapu acīm­redzot pilsētā labi zina.

Automašīna lēnām atkal sāka slīdēt uz priekšu.

Mihails Petrovičs neatbildēja šoferim neko. Viņš bija stipri satraukts. Tūlīt viņš būs tur, kur mūžīgā mierā dus visdārgākie cilvēki. Savā iztēlē Mihails tos skatīja kā dzīvus. Mīļā Irinas seja ar lielajām, melna­jām acīm un kuplajiem, gaišajiem matiem virs skaid­rās pieres, bet blakus tādas pašas tumšas acis un Dmitrija raksturīgie vaibsti, šaurās, cieši sakniebtās lūpas.

Mašīna apstājās.

Plata aleja veda no vārtiem dziļāk parkā. Tās galā vīdēja balts obelisks.

— Tas ir kaps, — Petrovs noteica.