Viesis no bezgalības

«Izsmalcinātais kūrorta komforts,» Volgins atcerē­jās savu neseno domu, un pirmo reizi pēc tam, kopš apzinājās sevi jaunajā un līdz šim laikam vēl jopro­jām svešajā pasaulē, uz viņa lūpām pavīdēja nicinošs smaids.

Šis smaids attiecās uz pagātni, uz to, kas Volginam bija saprotams, mīļš un tuvs, — uz viņa laika dzīves apstākļiem. Šai brīdī viņš domāja par jauno bez greizsirdības pret pagātni. Tās vietā bija radušās citas jūtas — lepnums par cilvēku un viņa darbiem. Pa­saule ir brīnišķīga, un brīnišķīgi ir cilvēki, ja viņi var tik pārsteidzoši pārveidot pasauli!

Netālu no Volgina trīs Zemes jaunās paaudzes pār­stāves jautri draiskojās ūdenī. Ik mirkli līdz Volginam atlidoja to bezrūpīgie smiekli. Ko viņas, šīs meitenes, zina par divdesmito gadsimtu? Kā viņas to iedomā­jas? Viņām viss, kas tik tuvs un saprotams Volginam, ir senatnes vēsture. Droši vien viņas zina to tāpat, kā pats Volgins zina senās Romas dzīvi.

Bet viņš …

Šīs meitenes nevar nezināt, ka atdzimušais div­desmitā gadsimta cilvēks dzīvo turpat, viņām blakus. Viņas nevar neredzēt vietuļo stāvu krastmalā pie Muncija mājas, ko droši vien labi pazīst. Arī pēc ārējā izskata, galvenais, pēc auguma, viņas jau sen noskārst, kas ir šis vientuļais cilvēks. Bet kāpēc gan meitenes nepiepeld tuvāk, lai paskatītos uz viņu? Vai tiešām ziņkārība, kas tik raksturīga jaunībai, tām sveša?

«Peldiet šurp, meitenes, ja jums tas tīk! Nāciet tu­vāk! Jūs taču esat mani jaunie laikabiedri. Ja jūs varētu iedomāties, cik vajadzīgas man jūsu jaunās, laimīgās sejas, cik grūti kļuvis dzīvot atrautībā no cilvēkiem, jūs, protams, tūlīt būtu klāt. Bet jūs to nekad neizdarīsiet. Es pats esmu uzcēlis starp mums

biezu sienu, un tikai es pats varu to nojaukt. Bet ja nu es aizpeldētu pie jums? Kā jūs mani saņemsiet? Izbīsieties? Vai draudzīgi uzsmaidīsiet?»

Vienu mirkli Volginam briesmīgi gribējās mesties ūdenī un peldēt pie viņām, šīm meitenēm — jaunās pasaules cilvēkiem, bet viņš apspieda savu dziņu. Ne­kas tur nevarēja iznākt, izņemot neveiklu situāciju. Viņu sagaidīs ar izbrīna pilnu smaidu, un visas trīs tūlīt aizpeldēs prom.

Volgins dziļi maldījās un nespēja vēl apjaust, cik dziļi ir viņa maldi. Viņš nepazina jaunās pasaules cil­vēkus. Tikai daudz vēlāk, atcerēdamies šo epizodi, Volgins varēja pilnīgi pareizi iztēloties, kā šīs meite­nes būtu uzņēmušas viņa ierašanos.

Viņš uzgrieza meitenēm muguru.

Pēdējās dienās arvien biežāk un biežāk viņam radās vēlēšanās tuvināties cilvēkiem, izbeigt vientuļ­niekā dzīvi.

«Laiks izbeigt!» viņš noteica pats pie sevis. «Pie­tiek! Lai raugās uz mani, kā grib, bet es vairs nevaru palikt viens.»

Noģērbies Volgins ar tīksmi ļāvās vēsajām bangu skavām. Viņš labi prata peldēt un studiju gados nereti bija piedalījies sacensībās. To atcerējies, viņš nodo­māja: «Vai pasaulē vēl ir saglabājies sports un sporta spēles?» Sarunās ar Munciju viņš šim jautājumam nezin kāpēc ne reizi nebija pieskāries.Volgins aizpeldēja tālu no krasta. Ar skaudru prieku viņš sajuta, kāds spēks ir rokās, kas, peldot kraulā, strauji nesa ķermeni uz priekšu. Tikai jaunī­bas dienās viņš varēja peldēt tik ilgi un tādā tempā. Dzīvodams Parīzē, viņš reizēm bija peldējies baseinā un pamazām pārliecinājies, ka noveco, ka peldēt ilgi un strauji kļūst arvien grūtāk.

Bet tagad viņš atkal bija spēcīgs un jauns. Kāds burvju spēks bija atgriezis jaunību? Kā Mefistofelis Gētes poētiskajā pasakā Lūcijs bija atdevis viņam ne tikai jaunību, bet arī pašu dzīvi.

«Patiešām cilvēks ir visspēcīgs!» Volgins nodo­māja.

Viņš peldēja arvien tālāk un tālāk. Jūra bija mie­rīga. Aizmugurē no krastmalas skanēja tikko dzir­dama bangu čala. Palūkojies atpakaļ, Volgins skaidri saskatīja pie apvāršņa Monako ragu. Viņa laikā tur bija bijis spēļu nams — Montekarlo. Kas tur tagad atrodas?

Sajutis nogurumu, Volgins pagriezās uz muguras un ilgi tā gulēja, viegli šūpodamies līganajā viļņu ņirbā. Tā laikam nāca no Gibraltāra, no Atlantijas okeāna plašumiem.

Nezin no kurienes uzradies, sauli aizsedza māko­nis, un tās svelošie stari zaudēja savu spēku.

Volgins laiski ļāvās jaukajai atpūtas tvīksmei.

No krasta puses šurp devās kāda atomlidmašīna un zemu pārlaidās pāri Volginam. Viņš ar smaidu nodo­māja, ka pilots droši vien nezina, kas ir šis vientuļais peldētājs, kas tik tālu aizpeldējis jūrā, citādi nebūtu lidojis tieši pāri viņam. Kur lido šis cilvēks? Uz Sicī­lijas salu vai Āfriku?

Neviens netraucē brīviem cilvēkiem lidot, kurp vien vēlas un kad vēlas. Uz Zemes nav robežu un kordonu, nevienam nevajag lūgt atļauju apmeklēt jebkuru vietu.

Bet atomlidmašīna griezās atpakaļ un šoreiz vēl zemāk pārlidoja pāri Volginam, likās, ka mašīnā sē­

došais cilvēks uzmanīgi paskatās uz viņu. Vienu mirkli atomlidmašīna pat apstājās, paliekot karāja­mies tieši virs Volgina. Pēc tam aizlidoja tālāk un nozuda.

Un Volgins saprata, ka šis cilvēks nekur nebija do­mājis lidot, ka ieradies šeit tikai viņa dēļ. Ļaudis, kas turējās atstatu, bija pamanījuši, ka viņš aizpeldēja jūrā, redzējuši, ka viņš arvien vairāk un vairāk attā­linās no krasta, un sākuši uztraukties.