Viesis no bezgalības

— Nē, — Volgins atbildēja. — Pagaidām nevienu nevajag izsaukt. Es varu pagaidīt.

Kad Muncijs bija izbraucis, Volgins neko nepasū­tīja un ēda to, ko atrada uz galda. Bet drīz viņš ievē­roja, ka visi pasniegtie ēdieni ir tieši tādi, kādus viņš agrāk visbiežāk mēdza pasūtīt. Kaut kas bija ielāgojis viņa gaumi.

Māja bija pilna ar tehniku, kas radīja tās iemīt­niekiem maksimālu komfortu. Viss tika padarīts pats no sevis un padarīts tieši tā, kā vajadzēja. Radās iespaids, ka neredzamie automāti uzmanīgi un rūpīgi vēro cilvēkus, zina viņu vēlēšanās un pat saklausa viņu domas.

Volginu ilgu laiku pārsteidza istabu apgaismojuma «triks». Gaismas avots nekur nebija redzams, mir­dzēja sienas un griesti. Bet gaismas intensitāte bija pilnīgi atkarīga no cilvēka vēlēšanās. Vajadzēja tikai nodomāt, ka istabā nav pietiekami gaišs, un tūlīt gaisma kļuva spēcīgāka. Tikko vēlējās tumsu, sienas «apdzisa».

Durvis atvērās pašas, līdzko kāds pie tām piegāja, un kad cilvēks bija izgājis, pašas aizvērās. Bet, ja kaut kāda iemesla dēļ durvis vajadzēja atstātvaļā, tad tieši tā arī notika, — neredzamie mehānismi pre­cīzi «uzminēja» savu saimnieku nodomus. Mazgājo­ties ūdens radās kā uz burvja mājienu un tūdaļ pār- staja tecēt, tiklīdz cilvēkam tas vairs nebija vaja­dzīgs.

Muncija kabinetā atradās vairāki pilnīgi caurspī­dīgi, ar acīm gandrīz nesaskatāmi grāmatu skapji. Volgins zināja, ka šis «greznums» nav parasta parā­dība, bet izņēmums. Parasti grāmatas mājās neturēja, tās jebkurā mirklī varēja dabūt no daudzajām grā­matu krātuvēm. Bet Muncijam savas nodarbošanās dēļ bija vajadzīga personīgā bibliotēka. Tur bija gan daudzas Volginam labi pazīstamas grāmatas parastā iesējumā, gan arī citas, neparastas un dīvainas — ma­zas metāla caurulītes, centimetrus astoņus garas. Uz katras no tām bija virsraksts un ļoti reti autora vārds.

Kabineta stūrī uz neliela galdiņa atradās aparāts, kas bija izgatavots no kaut kā līdzīga kalnu kristā­lam un plastmasai. Caurulītes-grāmatas ielika šā aparāta speciālā atverē; līdzko pagrieza mazu roktu- rīti, skaidra, patīkama balss sāka lasīt grāmatu. Lasī­šanas skaļumu un ātrumu regulēja ar to pašu rok­turi.

Bez teksta «caurulītē» bija arī attēli — grāmata bija ilustrēta. Ja «lasītājs» vēlējās, viņš varēja ne tikai klausīties, bet arī sekot tekstam, skatoties «dzī­vās» ilustrācijas, kas slīdēja uz aparāta sieniņas, līdzīgi tam, kā divdesmitajā gadsimtā cilvēki skatījās kinofilmas uz televīzijas ekrāniem.

Volgins nevarēja saprast, kādā veidā izdevās asto­ņus centimetrus garajā caurulītē ievietot diezgan lielu grāmatu un tai atbilstošu «filmu».

„ Viņš bieži savās nodarbībās izmantoja šīs cauru­lītes un drīz pie tām pierada. Viņam šīs svešās pasau­les tehnika kļuva saprotamāka, ja ne tikai par to lasīja, bet mašīnas un aparātus redzēja pats savām acīm.

Tādā pašā veidā viņš iepazinās ar daudzām pilsē­tām, kuru aprakstus atrada Muncija bibliotēkā, redzēja jauno transportu un pat «devās» lidojumā uz Mēnesi, ar milzīgu interesi «izlasīdams» aprakstu par kādu zinātnisku ekspedīciju uz Zemes pavadoni. Šajā ekspedīcijā bija piedalījies pats Muncijs, un Volgins varēja redzēt viņu darbā.

Turpat kabinetā atradās aparāts, ko sauca par «te- leofu», tas bija tāls telefona pēctecis.

Visā mājā nebija paklāju, portjeru un tamlīdzīgu priekšmetu — cilvēki negribēja radīt putekļu krā­tuves, kas apgrūtinātu darbu uzkopšanas mašīnām, taču vienā kabineta stūrī bija paklājs vai kaut kas tam ļoti līdzīgs. Uz tā atradās atzveltnes krēsls, bet pie sienas karājās neliels disks ar koncentriski izvie­totiem cipariem.

Aparāta darbība Volginu tik ļoti pārsteidza un bija tik nesaprotama, ka viņš, par spīti četriem aiz­ritējušajiem mēnešiem, tā ir nevarēja pilnīgi pie tā pierast un katru reizi, gatavodamies izmantot šo «te­lefonu», izjuta satraukumu. „

Arēji viss bija vienkārši. Viņš apsēdās atzveltnes krēslā (izmantot teleofu, stāvot kājās, nedrīkstēja) un, nospiezdams pēc kārtas ciparus, uzgrieza Lūcija personisko numuru. Izņemot savu «tēvu», ne ar vienu citu Volgins nesarunājās. Pagāja kāds brīdis — un diska centrā iemirdzējās zaļš punktiņš. Tas nozīmēja, ka Lūcijs ir savās mājās dzirdējis izsaukumu, piegā­jis pie aparāta un apsēdies tādā pašā krēslā. Tad vajadzēja nospiest zaļo punktiņu.

Katru reizi Volgins, sasprindzinot visu gribasspēku, piespieda sevi izpildīt šo pēdējo darbību. Tas, kas notika pēc tam, viņam šķita līdzīgs halucinācijai.

Līdzko viņš bija nospiedis zaļo punktu, divu soļu atstatumā, otrā «paklāja» galā, parādījās cits krēsls, kurā sēdēja Lūcijs.

Viņi varēja sarunāties tieši tāpat, kā atrodoties vienā istabā, nevis tūkstošiem kilometru viens no otra. Pat, Lūcijam runājot, balss skaņas plūda no tās vietas, kur Volgins redzēja viņa lūpas.

Attēls bija tik reāls un tik blīvs, ka aizēnoja priek­šmetus, kas atradās aiz tā.