Viesis no bezgalības

«Patiešām,» Volgins nodomāja, «ja es noslīktu, tā viņiem būtu šausmīga katastrofa.»

Desmit minūtēs, kuras bija nogulējis nekustīgi, spēki pilnīgi atgriezās. Volgins peldēja atpakaļ tajā pašā straujajā tempā.

Muncijs gaidīja krastā. Parasti viņš to nekad neda­rīja. Laikam kāds bija ziņojis, ka «mazdēls» riskē ar savu dzīvību.

Taču vecais zinātnieks neko neteica, kad Volgins iznāca no ūdens, ne ar ko neizrādīja nemieru, kas visu laiku bija viņu mocījis.

—   Jūs ilgi peldējāties, — viņš piezīmēja. — Pus­dienas jau gaida.

—   Bet kāpēc jūs nepeldaties? — Volgins jautāja. — Diena ir ļoti karsta.

—   Es to jau šodien esmu darījis, — Muncijs vien­kārši atbildēja, un Volgins juta šajā atbildē slēptu pārmetumu.

«Nevajag viņus uztraukt,» Volgins nodomāja. «Turpmāk peldēšu tikai gar krastu. Patiešām, kādas man tiesības riskēt ar savu dzīvību, pārāk dārgi esmu tiem izmaksājis.»

Pie pusdienu galda Muncijs paziņoja Volginam, ka ir spiests viņu atstāt uz ilgu laiku.

—   Mani aicina uz Marsu, — viņš teica tādā toni, it kā runa būtu par kaimiņu pilsētu. — Tur atrastas divas apakšzemes krātuves ar ļoti senām lietām. Iespējams, ka tās ir pirmo starpplanētu ekspedīciju pēdas. Bet varbūt arī vēl senākas.

—   Ko tas nozīmē — vēl senākas?

—   Vai tad jūs vēl neesat lasījis grāmatu, kurā ap­rakstīts pirmais lidojums uz Marsu un Venēru? — Muncijs atbildēja uz jautājumu ar pretjautājumu.

•—• Pagaidām neesmu lasījis. Es vispār vēl neesmu skāris kosmosa tematiku.

—   Izlasiet. Manā bibliotēkā ir laba grāmata par šo tematu. Tā saucas «Piektā planēta». Jūs to viegli atradīsiet un daudz ko no tās uzzināsiet.

—   Uz cik ilgu laiku jūs aizlidojat, Muncij?

—   Apmēram uz pusgadu. Mani interesē ne tikai paredzamais darbs, bet vilina arī vēlēšanās satikties ar meitu. Neesmu viņu ilgi redzējis. Bet, ja esmu jums vajadzīgs, Dmitrij …

—   Nē, Muncij, — Volgins atbildēja, — tieši šodien esmu nolēmis izbeigt savu vientuļnieka dzīvi. Pie­tiek! Lai jūsu laikabiedri uzskata mani par mežoni, bet es iesaistīšos sabiedrības dzīvē.

—   Un ļoti labi darīsiet. Neviens neuzskata un ne­var uzskatīt jūs par mežoni. Es sen esmu pamanījis šo dīvaino, pilnīgi aplamo iedomu. Gan manī, gan Lūcijā tā arvien izraisījusi izbrīnu.

—   Jums ir pavisam cita psiholoģija … Cik jums ir bērnu, Muncij? — Volgins jautāja, strauji mainīdams sarunas tematu.

—   Tikai Lūcijs.

—   Bet jūs tikko teicāt…

—   Ka gribu satikties ar meitu? Tā ir Lūcija sieva

un Mērijas māte. Viņa man tikpat dārga kā paša meita.

—   Ko viņa dara uz Marsa?

—        Ēra strādā tīrīšanas vienībā. Viņu bāze atrodas uz Marsa. Viņa tur strādā jau divus gadus.

—   Un viņu sauc par Ēru. •

—   Jā. Vai tas jūsos rada izbrīnu?

—        Nē. Es jau esmu pieradis pie jūsu dažādajiem vārdiem. Cik viņai gadu?

—        Astoņdesmit divi. Jūs taču, Dmitrij, zināt, ka pie mums šis vecums atbilst jūsu trīsdesmit gadiem. Tieši tāpat cilvēks arī jūtas.

Volgins pamāja ar galvu. Viņš zināja, ka tagadē­jiem cilvēkiem ir garš mūžs un ilga jaunība, bet nekādi nespēja pie šīs domas pierast.

—   Vai Lūcijs zina par jūsu aizbraukšanu?

—   Zina. Jūs sacījāt, ka vēl divi mēneši…

—   Pusotra.

—        Lai būtu pusotra. Lūcijs uztraucas par to, kas notiks ar jums. Jūs taču nevarat dzīvot gluži viens, bet viņš pats nekādi nevar pamest savu darbu. Taču Mērija piedāvāja savus pakalpojumus.

—   Tas ir?

—        Viņa var dzīvot šeit. Manā vietā. Protams, ja jums nebūs nekas pretī.

Volgins zināja, ka Mērija nav precējusies un viņai tikai trīsdesmit gadu. Volgina laikā šāds priekšlikums būtu viņu mulsinājis, bet trīsdesmit devītā gadsimta cilvēku priekšstati stipri atšķīrās no tiem, pie kādiem viņš bija pieradis. Turklāt Mērija taču bija viņa «māsa».

—        Es būtu priecīgs par Mērijas sabiedrību, — viņš iesaucās. — Bet es, kā jau jums teicu, izbeidzu vien­tuļo dzīvi. Es iesaistos sabiedrības dzīvē, — viņš at­kārtoja, no šīs domas vien jau izjuzdams satraukumu.

— Ja jūs to esat stingri izlēmis, — Muncijs ierosi­nāja, — ejiet pie teleofa. Ieprieciniet ar savu lēmumu visu Zemi. Sen jau cilvēki gaida šo dienu.

4.

Pēc tā, cik priecīgs kļuva Lūcijs, uzzinājis par dēla lēmumu, pēc sajūsmas, ar kādu Mērija un Vladilens pieņēma ielūgumu atlidot uz Muncija māju, Volgins juta, ar kādu milzīgu nepacietību bija gaidīts šis no­tikums. Muncijam taisnība — visa Zeme gribēja re­dzēt Volginu. Vladilens atzinās, ka jau mēnesi dzīvo pie Lūcija un katru dienu gaida, ka Volgins viņu aicinās. «Darbs nemaz neveicas,» viņš teica.

—   Vai tev nebūs iebildumu, ja kopā ar mums pie tevis atlidos Jo? — Lūcijs jautāja.

—   Protams, ne, — Volgins atbildēja, — Būšu ļoti priecīgs, viņu sastopot.

Un tā nu četri cilvēki, kuriem bijusi tik liela no­zīme Volgina likteņgaitās, sēž viņam blakus, un viņš redz šo cilvēku acīs patiesu mīlestību pret sevi.

—   Man ir bail tikties ar cilvēkiem, — Volgins teica, — taču esmu stingri izlēmis to darīt.

—   Pareizs lēmums, — Jo atbildēja. — Jūs varētu sēdēt ieslēdzies vēl vienu gadu, taču tik un tā ar dzīvi nāktos iepazīties pašā dzīves burzmā. Cita ceļa nav.