Viesis no bezgalības

Jautājums skanēja gluži bērnišķīgi. Volgins pa­smaidīja. Viņš saprata, ka arī šos vārdus Era izdzir­dēs .tikai pēc piecām minūtēm.

—   Ēra ir ļoti līdzīga tev, — viņš teica. — Pareizāk sakot, tu esi līdzīga viņai. Man liekas, viņa ir nevis tava māte, bet gan vecākā māsa.

Visi iesmējās.

—   Kā tev tas patīk, mamma? — Mērija jautāja.

Viņa runāja ar mātes attēlu tā, it kā māte patiešām būtu šeit, nemaz nesamulsdama par attālumu, kas viņas šķīra.

Cilvēki arvien uztver dzīves apstākļus, kādos tie piedzimuši, par ikdienišķiem, nevarēdami iedomāties, ka iespējami arī citi apstākļi. Viss, kas atrodas ap viņiem kopš bērnu dienām, šķiet pats par sevi sa­protams. Tehnika nav izņēmums. Vēlāk viņi var ap­brīnot cilvēces ģeniālos sasniegumus, sajūsmināties par jaunajiem izgudrojumiem un atklājumiem, taču tas, kas radies pirms viņiem, nekad neizraisa apbrīnu un sajūsmu. Cilvēkiem liekas, ka tā arī vajag būt.

Tie, kas piedzima deviņpadsmitā gadsimta beigās, pamazām pierada pie elektriskās apgaismošanas, tele­fona, radio, televizoriem, lidmašīnām, bet pēc tam pie starpplanētu raķetēm. Taču tie, kas nāca pasaulē div­desmitā gadsimta otrajā pusē, uzņēma visu to kā pašu par sevi saprotamu.

Teleofs atradās mājā, kur Mērija dzīvoja, kamēr vien viņa atcerējās. Mācīdamās skolā, viņa varēja sajūsmināties ar teleofā izmantoto tehnisko domu, varēja pat apbrīnot to cilvēku ģenialitāti, kuri bija šo ierīci izgudrojuši, bet nekad nespēja raudzīties uz teleofu tā, kā uz to raudzījās Volgins. Teleofs viņai bija pārāk pierasts.

Volgins to saprata un nebrīnījās par meitenes iztu­rēšanos.

Pagāja piecas minūtes.

Viss, kas šeit tika pateikts, bija aizskanējis līdz Marsam. Bet kā uz to reaģēja Era? Volgins varēs to redzēt tikai pēc piecām minūtēm. Bet pēc tam izdzir­dēs viņas atbildi.

Viņš vērīgi aplūkoja savu «sarunu biedreni».

Era nebija ģērbusies parastajā tērpā. Augumam cieši piegula blīvs ādas kombinezons. Rokās viņa tu­rēja ķiveri, acīmredzot tā bija tikko noņemta no galvas. Zeltainie mati brīvi krita uz pleciem. Muncijs bija runājis patiesību: Erai nekādi nevarēja dot vai­rāk par trīsdesmit.

Ķivere pievērsa Volgina uzmanību. Bija skaidrs, ka tā nosedza pilnīgi visu galvu. Acu vietā bija caur­spīdīga plāksnīte.

Astronomija Volginam bija arvien bijusi tāla un abstrakta zinātne. Tomēr viņš šo to zināja. Volgins bija lasījis vai dzirdējis, ka viņa laika astronomi Marsa atmosfēru uzskatīja par nepiemērotu brīvai elpošanai. Viņiem bija taisnība. Un skaidrs, ka cil­vēki, pakļāvuši sev planētu, nebija izmainījuši tās atmosfēras sastāvu. Tā palika tāda pati, un atrasties ārpus bāzes varēja tikai speciālā ķiverē, kas acīm­redzot bija apgādāta ar skābekļa ierīci.

Viņš atcerējās Lūcija vārdus, ka uz Venēras vairs neesot blīvo mākoņu, kas neļāva planētu saredzēt no Zemes. Vai tas nozīmēja, ka uz Venēras veikti lie­lāka mēroga darbi nekā uz Marsa? …

Istabā atskanēja nepazīstama balss un iztraucēja Volginu no domām. Runāja Ēra:

—   Man prieks, dārgo Dmitrij, ka jūs esat iekļāvies mūsu ģimenē. Paldies, ka izsaucāt mani un sagādājāt iespēju jūs redzēt. Ceru, ka drīz atgriezīšos uz Zemes un tad apkampšu jūs kā savu dēlu. Domāju, ka at­griezīšos kopā ar tēvu.

«Ar Munciju,» Volgins saprata.

—   Mērija teica, ka jūs esot nolēmis iesaistīties sabiedrības dzīvē. Ieteicu jums mazliet paceļot un iepazīties ar cilvēku dzīvi. Esmu pārliecināta, ka jums pie mums patiks. Ņemiet sev līdzi Mēriju. Bet tagad palūgšu atļaut viņai apsēsties jūsu vietā. Gribu uz viņu paskatīties.

5.

Ja neizglītotam cilvēkam, kas nekad nav neko mā­cījies, bet visu mūžu nodzīvojis visnostākajā zemes­lodes nostūrī, tālu no civilizācijas, parādītu, kā dar­bojas divdesmitā gadsimta televizors, tad ļaudīm, kas atrastos blakus šādam cilvēkam, būtu ļoti grūti viņam izskaidrot, kāpēc no koka kastes plūst sarunas un mūzika, bet uz plakanā stikla redzamas kustības un dzīves ainas. Mēģinājums stāstīt par radioviļņiem, par raidītājām un uztvērējām antenām, par telecen­triem ar to studijām un ģeneratoriem šādu cilvēku tikai samulsinātu vēl vairāk. Lai izprastu teletehniku, viņam vispirms vajadzētu apgūt pašus tās pamatus, bet vēlāk izlasīt daudz mācību grāmatu: elektroteh­niku, optiku, elektroniku, izprast vakuuma jēgu un nozīmi, fotogrāfijas un radiotehnikas pamatus. Viņam vajadzētu sākt ar elementāro fiziku, un tikai pēc ilgāka laika, pēc smaga un saspringta darba, viņš sāktu saprast dinamikas, kā arī kineskopa darbības principus. Bet arī tad viņam būtu tikai paviršas un vispārīgas zināšanas.

Tā notiks ikreiz, kad cilvēks sev svešā civilizāci­jas pasaulē sastapsies ar kaut ko nepazīstamu.

Parastos apstākļos bērni samērā viegli apgūst zinātnes pamatus tajā līmenī, kādu zinātne sasniegusi līdz viņu piedzimšanai. Viņu smadzenes pēc kvalitā­tes ir it kā sagatavotas pašreizējo zinātņu uztveršanai.